Pēdējā laikā novēroju, ka aizvien vairāk katoļu sāk ignorēt svētdienas dievkalpojuma apmeklēšanu klātienē, savā draudzē, tādēļ nolēmu nedaudz pārdomāt par svētdienas lomu un tās nozīmi katra kristieša dzīvē. Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka “piedalīšanās kopējā svētdienas Euharistijas svinēšanā apliecina piederību un uzticību Kristum un Viņa Baznīcai. Tādā veidā ticīgie pauž savu vienotību ticībā un mīlestībā. Kopīgi viņi liecina par Dieva svētumu un savu cerību uz pestīšanu. Viņi viens otru stiprina dzīvot Svētā Gara vadībā” (KBK 2182). Obligāta prasība svētdienās būt svētajā Misē baznīcā izriet no Dieva dotā trešā baušļa: “Tev būs svēto dienu svētīt” un arī Baznīcas baušļa: “Svētdienās un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Svētajā Misē”.
Ļaunajam garam ļoti nepatīk tas, ka kristieši svētdienās sanāk kopā, pielūdz Dievu un stiprina viens otru ticībā. Ļaunajam garam ir ļoti patīkami, kad kristietis, katolis sāk savu ticību individualizēt, atraujot to no Baznīcas kopienas ticības. Kāda ir ļaunā gara taktika, lai mēs aizvien retāk ietu uz Baznīcu?
1. Garīgais slinkums, jeb acēdija. Tuvojoties dievnamam svētdienā, arī pašā baznīcā cilvēkam sāk nākt miegs, uzmācas garlaicība, apnikums. Iezogas doma, ka es šo laiku varēju taču izmantot “lietderīgāk”;
2. Nespēja noticēt, ka svētdienā, atliekot darbu un veltot šo dienu Dievam un paša atpūtai, mēs sešās dienās varēsim paveikt daudz vairāk, nekā svētdien strādājot un neejot uz baznīcu
+371 29593089, 
