Pirmā uniātu draudze Latgalē un acīmredzot Latvijas teritorijā vispār izveidojās Piedrujā. Šī vieta ietilpa 17. gs. magnātu Sapehu dzimtai piederošās pilsētas Drujas teritorijā, kas 1618. g. ieguva no Polijas-Lietuvas karaļa Magdeburgas tiesības. Aptuveni šajā laikā pilsētā celta uniātu baznīca. (18. gs. vidū uz akmens pamatiem tika uzcelta jauna svētā Nikolaja baznīca.) Draudzei bija arī divas kapelas, un tā ietilpa Polockas arhibīskapijas Drisas (tag. Baltkrievijas teritorija) dekanātā.
Arī nesen atrastais Krievijas Valsts vēstures arhīvā (Sanktpēterburgā) Polockas uniātu diecēzes 1680-o gadu vizitācijas materiālu fragments apliecina uniātu draudžu un baznīcu eksistenci 17. gadsimtā Poļu Livonijā. Atrastajā dokumentā uzskaitītas baznīcas un kapelas, kas pastāvējušas Latgalē (w Inflanciech) 1684. gadā. Ka pirmā minēta baznīca Jaunajā Slobodā (dokumentā arī Ludzas Sloboda, Sļadzevas Sloboda jeb Sloboda). Historiogrāfijā pastāv divas versijas, kur šī apdzīvotā vieta, acīmredzot lielākā visā Inflantijas vaivadijā 17. gs. beigās, lokalizējama mūsdienās. Pētnieki nosauc tagadējo Sļadzevas ciemu (Zilupes novada Zaļesjes pagastā) vai Pasieni (Zilupes novada Pasienes pagastā).
Spriežot pēc Ludzas stārastijas inventāra saraksta, ko publicējis Boļeslavs Brežgo, draudze Jaunajā Slobodā pastāvēja vismaz no 1646. gada, jo šajā gadā tur ieradās priesteris ar savu palīgu (Pop z Dziakiem). Nav šaubu, ka uniāti šeit dzīvojuši vēl pirms garīdznieka ierašanās. Baznīca Slobodā bija apgādāta ar visu nepieciešamo liturģisko inventāru un grāmatām. Šajā parafijā arī ietilpstoša Vecslabadas kapela pastāvēja, pēc dokumenta vārdiem, no „nezināmiem” laikiem. Slobodas draudzē, kurā kalpoja priesteris Stepans Obuhs, bija ap 100 māju, un dažādas vietās dzīvoja arī draudzei piederoša šļahta. Vecslabadā bija 12 māju un tur uzturējās draudzes vikārs Matvejs Obuhs. Starp citu, šo priesteru dzimtas pārstāvji kalpoja Latgales uniātu draudzēs vēl 18 gs. beigās. Kaut gan parafija, pēc ticīgo sakaita, bija salīdzinoši liela, priesteriem, lai iegūtu iztikas līdzekļus, vajadzēja arī pašiem apstrādāt savus zemesgabalus. Dokumentā vēl minēta jau veca uniātu kapela Meikšānos, un kapelā Šķaunē, kuru izmantoja gan latīņu, gan grieķu rita katoļi. Vizitācijas materiālos minēts arī, ka laikā no 1667. līdz 1680. gadam Ludzas pilī maskaviešu uzceltajā svētā ercenģeļa Mihaila baznīcā kalpoja jau minētais tēvs Stepans Obuhs.
Pēc Sergeja Saharova materiāliem, uniātu baznīcas pastāvējušas Daugavpilī un Rēzeknē. 1656. gadā Maskavas cars okupētajā Daugavpilī uzcēla baznīcu, bet pēc tam, kad 1667. gadā pilsēta tika atdota atpakaļ Polijas-Lietuvas valstij, baznīca pēc kāda laika pārgāja uniātu īpašumā. 1778. g. pilsētas plānā atzīmēta koka uniātu baznīca, kas, pēc Saharova domām, bija jau minētā 1656. gadā celtā baznīca. 18. gs. beigās pēc Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kad Latgale tika pievienota Krievijas impērijai (1772. g.), baznīca tika atņemta, bet 1817. g. tā nodega. 26 Rēzeknē uniātu baznīcas celšanas laiks nav zināms, bet tā minēta jau 1786. g. Šī koka baznīca atradās netālu no pils teritorijas un tika slēgta 1834. vai 1839. gadā. Ziņas par uniātu baznīcām Daugavpilī un Rēzeknē balstās tikai uz Saharova materiāliem, un pagaidām cita dokumentāla apstiprinājuma nav. Tiesa 1756. gadā Daugavpils stārastijas revīzijās materiālos minēta „prezbiteram” iedalītā zeme. Tas var liecināt par ieceri dibināt te uniātu draudzi, bet iespējams, ka Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas notikumi izjauca šos plānus.
Pētot pareizticīgo draudzes arhīvus, Saharovs ir atstājis ziņas par vēl piecām Latgales uniātu lauku baznīcām, kuru celšanas vai draudzes dibināšanas gads nav zināms, bet kuras pastāvējušas 18. gs. 2. pusē. Šādas uniātu draudzes bija Brodaižos, Vertulovā, Lauderos, Vecslabadā (Istra) un Bukmuižā (Ezernieki). Uniātu baznīcas vēstures pētnieks Deniss Liseičikovs savos pētījumos par uniātu draudzēm Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā arī min četras jau nosauktās lauku draudzes Latgalē, izņemot Lauderu. Tomēr Lauderu uniātu priesteris Piotrovskis minēts Daugavpils pilstiesas 1727. gada dokumentā. Tātad skaidrs, ka jau šajā laika tur pastāvējusi arī draudze. 1761. g. Livonijas, Kurzemes un Piltenes diecēzes vizitācijas materiālos arī atzīmēta uniātu priestera klātbūtne Lauderos. Diemžēl, pagaidām precīzi nav zināms šo draudžu etniskais un sociālais sastāvs, bet acīmredzot pārsvarā tie bija baltkrievu zemnieki. Šīs piecas Latgales uniātu draudzes arī bija pakļautas Polockas arhibīskapam un ietilpa, pēc 1797.g. vizitācijas datiem, Osvejas (tagad Asveja, Baltkrievijas teritorijā) protopopijā (dekanātā).
Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis, kas vienīgais latviešu historiogrāfijā bija pievērsies uniātu jautājumam Latvijas teritorijā, atsaucoties uz 1758. g. bīskapa Ostrovska baznīcu un kapelu sarakstu un 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstu, uzskatīja, ka austruma rita katoļu dievnami Latgalē parādījušies tikai 18. gs. 70-os gados. Tās bija Romas katoļu kapelas vai filiālbaznīcas, kas bija nodotas uniātu priesteru aprūpē. 8 Šāda prakse bija izplatīta tajās vietās, kur dzīvoja abu ritu katoļi, un uniātiem pašiem nebija savu dievnamu. Šādos gadījumos uniātu priesteri palīdzēja arī latīņu rita ticīgo aprūpē. Piemērām, pēc tam kad 1795. g. Brodaižu baznīca tika nodota pareizticīgajiem, pēdējais šīs uniātu draudzes prāvests Ļevs Obuhs kādu laiku uzturējās Kaunatā, pildot pienākumus vietējā Romas katoļu draudzē. Vispār uniātu priesteru parādīšanos Latgalē Kučinskis saista ar vajāšanām, kas bija izvērsušās Baltkrievijā Katrīnas II valdīšanas laikā. Tomēr, pirmkārt, kaut gan jau no 1774 g. sākās mēģinājumi pievērst uniātus pareizticībai, tikai 1780.–1783. gadā valdība oficiāli iniciēja plašu kampaņu uniātu pāriešanai Pareizticīgajā baznīcā un pirmoreiz tika runāts par ūnijas likvidāciju. Un otrkārt, gan jaunatrastais 1684.g. vizitācijas dokuments, gan revīzijas materiāli, gan Latvijas vēstures arhīvā glabājamais 1761. g. vizitācijas manuskripts skaidri apliecina uniātu draudžu, baznīcu un priesteru klātbūtni vismaz no 17.gs vidus un visu 18.gs., ilgi pirms uniātu vajāšanu sākumu Katrīnas II valdīšanas laikā.
1780.–1783. g. kampaņa, kas, neskatoties uz ekscesiem un vietumis arī administratīvo resursu izmantošanu, visumā mēģināja akcentēt brīvprātīgo „apvienošanās” raksturu, nedeva gaidītos rezultātus. 1794. g. gadā Krievijas impērijas valdība iniciēja jaunu uniātu „apvienošanas” akciju, kas faktiski ilga līdz Katrīnas II valdīšanas beigām 1796. g. un kuras gaitā tika izmantots gan administratīvais, gan militārais spēks. Iespējams tieši šajā laikā Latgalē parādījās uniātu priesteri no Baltkrievijas, kuriem Romas katoļu arhibīskaps Sestžencevičs deva patvērumu Latgales draudzēs, un kuriem vajadzēja kalpot latīņu ritā. Cik tādu priesteru ir bijis, un kur viņi tika izvietoti, nav zināms, bet, acīmredzot, Kučinska minētā Riebiņu filiālbaznīca (Feimaņu draudze), bija viena no šādām vietām, jo par uniātu draudzi šeit nav nekādu ziņu.
Šī raksta autoram pieejamajos 1797. gada vizitācijas dokumentos, kas glabājas Krievijas vēstures arhīvā Sanktpēterburgā, ir materiāli par uniātu draudzēm Lauderos, Vecslabadā un Bukmuižā. Diemžēl nav dokumentu par Vertulovas draudzi, bet uniātu draudze Brodaižos, kā jau minēts, piespiedu kārtā 1795. gadā tika pievienota Pareizticīgai baznīcai. Savukārt Lauderu draudzei bija vēl divas koka kapelas bez liturģiskā inventāra Romašenkos un Sološā (tag. Sološnieki). Bukmuižā un Vecslabadā priestera pienākumus pildīja mums jau pazīstamie pēc 1684. g. vizitācijas dokumentiem, Obuhu dzimtas pārstāvji – Semjons, Dmitrija dēls un Ivans, Jēkaba dēls. Var pieļaut, ka Vecslabadas draudzē šīs priesteru dzimtas garīdznieki kalpoja jau vairāk nekā simts gadus, jo pēc Ludzas stārastijas 1772.g. dvēseļu revīzijas datiem, Vecslabadā uzturējās priesteris Jēkabs (Jakub) Obuhs, acīmredzot augstāk minēta garīdznieka tēvs. Arī vizitācijās materiālos noradīts, ka priesteriem liturģiskajā darbā parasti palīdzējā viņu pašu dēli. Bukmuižas uniātu draudzei, pēc vizitācijas ziņām, ja sen nebija sava dievnama, un uniātu priesteris pildīja kapelāna pienākumus pie Brodaižu Romas katoļu baznīcas, apkalpojot grieķu katoļu ticīgos. Visi trīs draudžu priesteri bija ieguvuši izglītību senās un cienījamās Polockas jezuītu mācību iestādēs. Kopā visās minētajās draudzēs bija 4826 cilvēku (Lauderos – 1824, Vecslabadā – 2207, Bukmuižā – 795). Tomēr šeit nav uzskaitīti visi Latgales uniāti, jo trūkst ziņu par Vertulovas draudzi. Nav zināms arī Brodaižu uniātu liktenis, cik cilvēku palika nu jau pareizticīgā draudzē, vai pievienojas kādai citai uniātu draudzei, vai, drīzāk, pārgāja latīņu ritā. Un beidzot, nav arī ziņu par Piedrujas uniātu draudzi. Tātad kopumā 18. gs. beigās uniātu skaits Latgales teritorijā bija ne mazāks par 5000 ticīgo, bet pēc aptuveniem aprēķiniem varēja būt līdz 7000 cilvēku.
Šeit vērts pieminēt vienu epizodi no Latgales austrumu katoļu vēstures, kas risinājās pašā Uniātu baznīcas likvidācijas priekšvakarā 1838. g. rudenī. Šajā laikā 111 Austrumbaltkrievijas (Baltkrievijas diecēze) uniātu priesteri parakstīja petīciju Krievijas imperatoram, kurā lūdza atstāt impērijā Uniātu baznīcu un atvērt tipogrāfiju savu liturģisko grāmatu iespiešanai un mācību iestādes priesteru sagatavošanai, bet, ja tas nav iespējams, atļaut viņiem pāriet latīņu ritā un palikt Katoliskajā Baznīcā. Tā bija lielākā uniātu garīdzniecības protesta akcija pret gaidāmo Ūnijas likvidāciju. Joprojām nav zināmi visi priesteru uzvārdi, kas parakstīja šo petīciju, bet viņu vidū bija arī trīs priesteri no Ludzas apriņķa. Ņemot vērā ka Latgales teritorijā (Ludzas apriņķī) 1834. g. pavisam bija trīs priesteri, tad šajā akcijā vienprātīgi piedalījās visa Latgales uniātu Sebežas dekanāta garīdzniecība. Drīz sekoja represijas un aptuveni 92 priesteri tika sodīti: atcelti no saviem amatiem, aizsūtīti uz klosteriem, uz citām Lietuvas diecēzēm zemākos amatos, vai uz Krievijas iekšējām guberņām. Ir ziņas par vienu šīs akcijas dalībnieku — Vertulovas draudzes priesteri Jāni Ščerbinski – kurš tika izsūtīts uz 8 gadiem „tālajās guberņās”.
No uniātu baznīcas mantojuma Latgalē līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas detaļas tagadējo pareizticīgo baznīcu iekārtās un svētgleznu kolekcijās, īpaši Brodaižu un Lauderu baznīcās.
Diemžēl, pagaidām nav ziņu par grieķu rita ticīgo skaitu Latgales teritorijā Unijas likvidācijas priekšvakarā. Pēc krietni vēlākiem, 1871. g. ziņām Vecslabadas (2910 ticīgie), Lauderu (1768 ticīgie), Brodaižu (1839 ticīgie), Vertulovas (1036 ticīgie) draudzēs kopā bija 7553 ticīgo. Paši garīdznieki savās atskaitēs atzīmē, ka šo draudžu locekļi līdz 1839. g. bija „uniātu ticības” („были все униатского вероисповедания”). Bet šeit jāņem vērā arī tos uniātus, kas bija pārgājuši latīņu ritā, īpaši Bukmuižā, un Piedrujas uniātus, par kuriem mūsu arhīvā ziņu nav. Savukārt Brodaižu baznīca jau 1795. g. bija nodota pareizticīgajiem. Var spriest, ka uniātu skaits Latgalē pirms Ūnijas likvidācijas 1839. gadā acīmredzot nebija daudz pieaudzis salīdzinājumā ar 18. gs. beigām, un varēja būt apmēram 7000 ticīgo.
Ziņas par uniātiem Latgales teritorijā, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir ļoti pieticīgas, tās neļauj precīzi noteikt nedz austrumu rita katoļu parādīšanās un draudžu izveidošanas laiku, nedz ticīgo skaitu un to etnisko un sociālo sastāvu. Nav arī dokumentu par draudžu iekšējo dzīvi un attiecībām ar latīņu rita katoļiem un pārējām reliģiskajām kopienām reģionā. Nepieciešami tālāki pētījumi Krievijas (Pēterburga) un Baltkrievijas (Minska) arhīvos, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Vecākās ziņas par uniātiem Latgalē pagaidām attiecas uz 1761. g., 18. gs. otro pusi — 19. gs. sākumu, kad pastāvēja 5 uniātu lauku draudzes; acīmredzot kādu laiku eksistēja arī uniātu draudzes Daugavpilī un Rēzeknē.
Diak. Valdis Francisks Plenne, MG Hist (Pro Hereditate Chatolica tīmekļa vietne)
© St Dominic Catholic Parish of Pasiene