Pirmā koka baznīca un klosteris Pasienē celti ap 1694.gadu. Par šīm ēkām sīkāku ziņu trūkst. Nav precīzu un viennozīmīgu datu arī par baznīcas un klostera kompleksa ēku nodegšanu 1753.gadā un jaunās mūra baznīcas celtniecības gaitu. Par tās un jaunā klostera ēku pabeigšanas laiku literatūrā uzskaitīts 1761.gads. 1765.gadā sastādītajā Ludzas stārastijas inventāra sarakstā minēts, ka baznīca un klosteris lielākoties uzbūvēti, taču nav pabeigti baznīcas torņi un altāru dekorējums. Dominikāņu celtā jaunā mūra baznīca tiek iesvētīta 1777.gadā. Baznīcas arhitekts nav zināms. Hipotētiski par to ir uzskatīts Antonio Paraka (Paroko), taču tam līdz šim nav atrasts dokumentārs apliecinājums. 1798.gada raportā minēts, ka baznīcai jau nepieciešams remonts, un dominikāņi to veic ar grūtībām. Ēkas jumtam un torņiem, kā arī dzegām tiek likts metāla skārda pārsegums. Baznīca 1815.gadā pēc zibens spēriena degusi, tika atjaunota, 1828.gadā remontēta.       Dokumentos minēts, ka šajā laikā laukumā pie baznīcas bijis mūra altāris ar skulptūru “Kristus pie staba”. Baznīcas tornī bijis pulkstenis ar diviem zvaniem, zvanīšanai stundā un ceturksnī. 1828.gadā baznīcā bijuši septiņi altāri ar mensām, viens bez mensas. Centrālajā altārī – glezna “Dievmāte”, virs tā – Loreto altāris ar gleznu “Rožukroņa Dievmāte”. Sānu altāra nišā bijis krucifikss, virs kura – glezna “Kristus noņemšana no krusta”, otrajā sānu altārī – gleznas ar Sv. Dominika  un Sv. Sjēnas Katrīnas atveidojumu. Trešais sānu altāris bijis veltīts Sandomiras svētajiem, tajā tobrīd novietota jauna glezna “Sv. Sadoks”, ceturtais un piektais altāris bijis ar iluzoriem retabla gleznojumiem uz ēkas sienām, tajās ievietotas  jaunas gleznas, kas veltītas Sv. Akvīnas Tomam un Sv. Jāzepam. Sestajā, mūrētajā sānu altārī, bijusi glezna

“ Sv. Vincents”, bet septītais bijis Sv. Jaceka (Sv. Hiacinta) altāris ar gleznotu svētā atveidu.

     Dievnamu 1882.gadā atkal postījis ugunsgrēks, nodedzis ēkas jumts, izdeguši torņi un nokrituši zvani. Baznīcas torņi cietuši arī Pirmā pasaules kara laikā, pēc tam atjaunoti. Pēc Otrā pasaules kara ēku vairākkārt remontēja – krāsoja baznīcas ārpusi (1975.g., 1979.g.) un iekštelpas (1961.g.), aizsedzot 19.gadsimta 90.gadu sienu un griestu gleznojumus un iluzoros altārus, remontēja torņus (1972.g.), laboja ērģeles (1973.g.), vēlāk – žogu un vārtus (1978.g). 1974.gadā uz  kapu kapliču pārvietotas 18.gadsimtā gleznotās Krusta ceļa stacijas. Baznīcas ēku remontēja arī 2005.gadā. 2008.gadā pabeidza altāru un 19.gadsimta griestu gleznojumu restaurāciju (restaurators Staņislavs Astičs). 

     Pasienes baznīcas teritoriju ietver mūrēts, daļēji apmests akmens žogs ar krāsotu skārda jumtiņu, tā iekšpusē izveidotas mūrētas nišas. Centrālās ieejas mūra vārti (18.gadsimta 60.gadi) ir arhitektoniski būvēti, apmesti. Viendaļīgo vārtu plastiski izteiksmīgo apjomu veido pusaploces pārsedzes arka, virs tās ir izliekta dzega un atiks baroka formās. Vārtiem ir koka vērtnes. Mūrētajā žogā ierīkoti četri vārtiņi.

      Pasienes baznīca celta vienotā ansamblī ar klosteri. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra ēka uz akmens pamatiem, vienjoma celtne ar divtorņu fasādi, taisnstūra plānu un gari izstieptu, šaurāku altārdaļu, kam abās pusēs simetriski novietoti zemāki četrstūraini divstāvu apjomi. Vēlāk altārgala fasādē piebūvēts neliels vējtveris. Baznīcai ir trīs ieejas – centrālā un divas sānu. Zem ēkas izbūvēti pagrabi ar ķieģeļu mūra krusta velvēm. Plastiski izvērstā centrālās ieejas fasāde ir nedaudz platāka par ēkas korpusu, ar diviem kopējā kompozīcijā integrētiem četrstūra plāna torņiem malās. Tās sienu noslēdz plata drapēta dzega, centrālo ieeju akcentē portāls ar ieslīpi izvirzītām kolonnām uz augstiem cokoliem un barokālu antablementu. Fasādi sadala pilastri, starp tiem ir logailas ar segmenta pārsedzi. Īpaši izceļas pakāpjveida torņu gleznieciskais siluets ar zvanu galerijām trijos stāvos, ko nodala ekspresīvi liektas dzegas. Pirmajā stāvā torņu stūrus akcentē kolonnas, augšējos stāvos – lizēnas un dekoratīvi motīvi, sienās – logailas ar apmali un profilētu pārsedzi. Torņu stāvu stūros arhitektoniski izteiksmīgās formas papildina skārda vāzes, bet visu kompozīciju noslēdz ķiverveida pārsegumi. Starp torņiem fasādi vainago plastiska kulise. Ēkas sānsienas lakoniskāk risinātas, tās sadala lizēnu pāri un noslēdz dzega. Augstu novietotajām logailām ir segmenta pārsedze, sānu piebūvēs – četrstūraini logi. Ēkas altārgala fasāde ir gluda ar lizēnām stūros un variētas formas logailām.

       Iekštelpā virs baznīcas centrālās ieejas izveidotas mūrētas, izliektas luktas ar mūra margām, kur atsegts dekoratīvais krāsojums (18.gadsimta beigas). Luktās iebūvētas ērģeles (10 reģistru instruments, kam līdzās bijušas divas vara bungas; tas minēts jau 1832.gada inventārā). Zem luktām iebūvēta priekštelpa, kuru ar draudzes zāli savieno trīs arkas ar pusloka  un segmentveida pārsedzēm un stiklotām durvīm. No priekštelpas izveidota uzeja luktās un torņos. Prezbitēriju nodala virpotu koka balustru nožogojums (dievgalds). Tā abās pusēs ierīkotas ieejas sānu telpās: vienā pusē – uz koridoru ar izeju uz klosteri un kāpnēm uz otro stāvu, otrā pusē – uz divām saimniecības telpām un jaunizveidoto izeju ēkas ziemeļu pusē. No otrā stāva koridora izveidota ieeja Loreto altārī un kancelē. Zem Loreto altāra iebūvēta sakristejas telpa. Tās logailas ēkas gala sienā dekorē stuka rokaja motīvi, bet pret prezbitēriju izveidoti krāsaina stikla rūšu logi.

      Draudzes telpas sienās izvirzīti pīlāri ar pilastriem, starp tiem izveidotas kapelas. Gar sienu augšmalu stiepjas plata drapēta dzega ar ielauzumiem logailu vietās. Prezbitērija sānu sienās  virs sāndurvju ailām izliekta plata dzega. Virs tās otrā stāvā vienā pusē izbūvēta koridora logaila ar segmenta pārsedzi, otrā – aila ar balustrādi. Telpām ir lēzens mūrētu krusta velvju pārsegums. Griesti ir apgleznoti – uz lūgšanu zāles  un prezbitērija velvēm izvietoti atsevišķi ierāmēti emblemātisku sižetu atveidi uz sārta fona rokaju ornamenta ietvarā (19,gadsimta 80.-90.gadi), zem tā – senākas polihromijas pēdas. Izpētē ( AIG,2006) konstatēta 18.gadsimta beigu perioda sienu polihromija ar sānu kapelās gleznotiem iluzoriem altāriem. Grīdas segums variēts. Baznīcā ir cementa un māla flīžu grīda, kas prezbitērija daļā paaugstināta. Priekštelpā un zem torņiem ir sākotnējais akmens plākšņu grīdas segums. Divstāvu piebūves grīdu sedz ķieģeļu klons, bet otrajā stāvā – dēļi.

Centrālajai ieejai un iekštelpām saglabājušās vairākas sākotnējās durvju vērtnes. 

       Interjera galvenais akcents ir četri rokoko altāri un kancele ar kristīšanas nišu zem tās, kas veidoti kā vienots ansamblis, izmantojot bagātīgu stuka dekoru un polihromā krāsojuma efektu. Atbilstoši vēlā baroka un rokoko laika paraugiem to veidojums ne tikai izceļas uz sienu plaknēm, bet arī uzirdina tās ar ņirbošu gaismēnu spēli un krāsainu formu kontrastiem. Īpaši izceļas centrālais divu līmeņu (Loreto) altāris, atgādinot par Loreto Dievmātes kultu, kam te iezīmējas viens no tālākajiem izplatības punktiem Ziemeļaustrumeiropā. Retabla kompozīcijā iesaistīti gan logi, gan stuka drapērijas un skulptūras, gan izvērsts un rokaja kokgriezumiem dekorēts koka tabernākuls. Altārglezna “Rožkroņa Dievmāte” (18.gadsimta beigas) pieder senākajiem gleznojumiem baznīcā. 18.gadsimtā tās vietā bijusi glezna “Sniega Dievmāte”, kas zudusi 19. gadsimtā. Sānu altāru gleznas tapušas 19.gadsimta sākumā un vēlāk, to sižetos var nolasīt saistību ar dominikāņu

tematiku gan tradicionāla, gan lokāli nozīmīga satura izvēlē (Sv. Dominika un Sv. Hiacinta Odrovanža  atveids). Ekspresīvo baroka laika koktēlniecību raksturo sānu altāra krucifikss (18.gadsimts).

      Sākotnējai iekārtai pieder apvienotā mūra kanceles un kristīšanas nišas kompozīcija ar četru  evaņģēlistu un Kristus kristīšanas ainas stuka skulptūrām, zeltītām detaļām un krāsojumā imitētu marmoru. Baznīcā saglabājušās arī vēsturiskās ērģeles, 11 reģistru instruments ar vienu manuāli un prospektu (1766.- 1769.), kas pārbūvētas 1809.gadā un 19.gadsimta otrajā pusē. Šī ir viena no retajām Latgales baznīcām, kur var atrast arī vēsturiskās mēbeles. Baroka laika baznīcēnu soli (18.gadsimta otrā puse), trīs biktssoli (18.gadsimta otrā puse un beigas) un baldahinveida feretrons ar Dievmātes skulptūru (18.gadsimta otrā puse) kalpo vēl mūsdienās. Vēlā baroka un rokoko laika mantojumam pieder arī sudraba un metāla liturģiskie priekšmeti (monstrance un relikvārijs), virkne alvas svečturu (18.gadsimta otrā puse), trīs baznīcas zvani, no kuriem viens (1768) tapis Johana Augusta Hetcela Rīgas lietuvē (1777.gadā lietais Pasienes klostera zvans  glabājas Zilupes katoļu baznīcā). Baznīcas iekārta papildināta 19.gadsimtā, kad pasūtīta glezna “Sv. Jāzeps” un Lieldienu Kristus skulptūra (19.gadsimta pirmā puse) un izgatavoti āderētie  baznīcēnu soli (19.gadsimta 80.- 90. gadi). 19.gadsimta meistaru darbs ir arī  divi kokgriezuma krucifiksi, kas liecina par tautas mākslas tradīcijām. 

       19.- 20.gadsimta metāla apstrādes darbnīcu produkciju un historisma tradīcijas  raksturo trīs altāru metāla krucifiksi, procesiju krusts un zvaigzne, kā arī Staņislava Djakovska darbnīcā Viļņā un brāļu Buhu darbnīcā Varšavā darinātie svečturi, kas veidoti gan neobaroka, gan neoklasicisma formās.

       20.gadsimta 70.gados baznīca ieguvusi ģipša lējuma Kristus krusta ceļa staciju ciļņus stilizētās neogotikas formās (oriģinālās krusta ceļa gleznas šobrīd ir diecēzes bīskapa rīcībā). 21.gadsimtā dievnama iekštelpas papildina

marmora piemiņas plāksne (2011.g.) poļu literatūras mantojumā pazīstamajai 18. – 19.gadsimta reliģiskās dzejas autorei Konstancei Beņislavskai (1747. – 1806.).

        Pasienes dominikāņu koka klosteris celts pēc dominikāņu ierašanās Pasienē 1694.gadā, reizē ar sv. Dominika Romas katoļu baznīcu. Pēc koka būvju nodegšanas 1761.gadā uzcelts mūra klosteris, kas pieminēts 1765.gada dokumentā.1798.gada raportā Mogiļovas arhibīskapam rakstīts, ka klosteris ir uzturēts labā stāvoklī , un tobrīd tajā dzīvo 10 dominikāņi.

        Klosteris darbojies līdz 1832.gadam, tā ēka uzmērīta 1833.gadā. 1828.gada vizitācijā dots klostera apraksts, kur, salīdzinot ar uzmērijumu, var iegūt priekšstatu par šo apjomīgo būvi. Klosteris bijis apmesta mūra celtne, pakavveida plāna divstāvu būve ar trim taisnstūrainiem korpusiem ap pagalmu, kura viena pusē mūra žogs. Dienvidrietumu korpusu ar baznīcu savienojis koridors, un  dienvidrietumu pusē klostera ēkai bijusi divstāvu piebūve ar garu koridoru, kuru galā izvietotas tualetes telpas. Iekštelpās gar pagalma pusi stiepies koridors, kam  piekļāvušās dažādu funkciju dzīvojamās un saimniecības telpas. 1828.gadā klostera pirmajā stāvā bijis refektorijs, blakus tam – virtuve, no kuras durvis vedušas uz maizes ceptuvi, blakus virtuvei – pieliekamais. Baznīcai tuvākajā korpusa daļā iekārtota galdnieka darbnīca. Pirmā stāva telpām ir mūra velvju griesti, apsildīšanai izmantotas podiņu krāsnis, virtuvē bijusi ķieģeļu krāsns. Uz otro stāvu vedušas koka kāpnes. Otrajā stāvā bijis klostera priora dzīvoklis ar divām istabām, kurās apmesti griesti, dēļu grīda un divas podiņu krāsnis. Šajā stāvā bijušas arī viesu telpas ar dēļu griestiem (trim istabām velvju pārsegumi). Noviciāta daļā bijušas septiņas istabas (ieskaitot celles maģistram un profesoram). Zem ēkas – pagrabs. 1833.gada plānā redzams, ka iekšpagalma stūros ēkā bijušas divas kāpnes uz otro stāvu, galvenā ieeja klosterī bijusi ziemeļu korpusa garenfasādē (to iezīmē lievenis). 1837.gadā klostera ēkas cieta ugunsgrēkā, nodega jumti un lielākā daļa logu un durvju, kā arī iekštelpu iekārta. Pēc ugunsgrēka divi korpusi sabruka vai tika nojaukti, palika tikai dienvidrietumu korpuss, kam uzlikts jauns dakstiņu jumts. 1855.gadā norādīts, ka ēkas pirmajā stāvā ir sešas istabas, no kurām trīs aizņem administrators, bet pārējās ir saimniecības telpas.

       Otrajā stāvā bijušas sešas telpas.1937.gadā sākta klostera korpusa otrā stāva pārbūve, izbūvēts priestera dzīvoklis, izveidotas jaunas kāpnes ar betona pakāpieniem un dzelzs margām, ēkai uzlikts skaidu jumts. Klosteris bija draudzes rīcībā līdz padomju laikam, kad to atsavināja, vienlaikus arī atņemot prāvesta dzīvokli. Tolaik  ēkā iekārtoti dzīvokli, telpas izmantotas dažādām saimnieciskām vajadzībām, būve pamazām degradēta. Pēc 1990.gada draudze brūkošo klostera ēku atguvusi, taču tā nav tikusi izmantota.

Fragmentāri saglabājies klostera dienvidrietumu korpuss – taisnstūraina apmesta divstāvu ķieģeļu celtne uz akmens mūra pamatiem. Tā sākotnējais plānojums vēl 20.gadsimtā bija daļēji nolasāms – gar pagalma pusi stiepās gaitenis, kam piekļāvās telpu rinda. Centrālā ieeja ēkas garenfasādes ziemeļu pusē izcelta ar lieveni un balkonu virs tā, kas domājams, izbūvēts 20.gadsimta 30.gados. Klostera durvis un logi iebūvēti četrstūra ailās, korpuss pārsegts ar četrslīpju jumtu, kas šobrīd iebrucis. Iekštelpās abu stāvu gaiteņos bijusi dedzinātu māla flīžu grīda, dzīvojamās telpās – dēļu grīda. Nozīmīgākajās ēkas daļās bijusi koka grīda ar iluzoru parketa krāsojumu. Pirmā stāva telpas sedza mūra velves, bet otrajā stāvā 20.gadsimtā pārbūvētā daļā bijuši līmeniski griesti. Katrā telpā iemūrēta krāsns, ko varēja kurināt no gaiteņa. Istabu sienās saglabājušās nišas plauktiem. Klostera izpēte (AIG 2010/2011) atklājusi piecus iekštelpu apdares periodus. Sākotnēji sienas bijušas balsinātas ar tumšu cokolu. No 18.gadsimta beigām līdz 1830.gadam tapusi nozīmīgākā polihroma apdare,izmantojot līmes krāsas un iluzorās glezniecības paņēmienus. Vienā no telpām uz sienām gleznota iluzora arhitektoniska rāmju sistēma ar pildiņiem un ornamentālu dekoru, iluzoru nišu un divu pulksteņu ciparnīcām. No 19.gadsimta vidus līdz 20.gadsimta 30.gadiem trafareta tehnikā veikts sienu krāsojums bīdermeiera  un historisma stilistikā, savukārt 20.gadsimta 30.gadu polihromais krāsojums atbilst art deco tradīcijām. Tagad klostera ēka ir drupās un liecības par to meklējamas dokumentos un izpētes materiālos.

      Pasienes baznīcas un klostera ansamblis iekļaujas plašāka reģiona 18.gadsimta sakrālās arhitektūras mantojuma lokā un tiek augsti vērtēts arī Polijas – Lietuvas arhitektūras vēstures kontekstā. Baznīcas arhitektūra un iekštelpu apdare pieder izcilākajiem vēlā baroka un rokoko laikmeta t.s. Viļņas baroka arhitektūras skolas darbu paraugiem Latvijā, liecinot par profesionālu meistaru – kā arhitekta, tā stuka tēlnieku – darbu. Baznīca ar žogu un vārtiem ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Savukārt klosteris bijis viena no lielākajām 18.gadsimta klosteru būvēm Latvijā, tajā atklātā polihromija būtiski papildina informāciju par 18.gadsimta beigu interjeru, apdares tradīcijām un iluzorās glezniecības izmantojumu telpu dekorā.

No grāmatas “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos

 Balvu un Ludzas rajonos”( Autori: Ruta Kaminska un Anita Bistere).