Pēdējā laikā novēroju, ka aizvien vairāk katoļu sāk ignorēt svētdienas dievkalpojuma apmeklēšanu klātienē, savā draudzē, tādēļ nolēmu nedaudz pārdomāt par svētdienas lomu un tās nozīmi katra kristieša dzīvē. Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka “piedalīšanās kopējā svētdienas Euharistijas svinēšanā apliecina piederību un uzticību Kristum un Viņa Baznīcai. Tādā veidā ticīgie pauž savu vienotību ticībā un mīlestībā. Kopīgi viņi liecina par Dieva svētumu un savu cerību uz pestīšanu. Viņi viens otru stiprina dzīvot Svētā Gara vadībā” (KBK 2182). Obligāta prasība svētdienās būt svētajā Misē baznīcā izriet no Dieva dotā trešā baušļa: “Tev būs svēto dienu svētīt” un arī Baznīcas baušļa: “Svētdienās un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Svētajā Misē”.

     Ļaunajam garam ļoti nepatīk tas, ka kristieši svētdienās sanāk kopā, pielūdz Dievu un stiprina viens otru ticībā. Ļaunajam garam ir ļoti patīkami, kad kristietis, katolis sāk savu ticību individualizēt, atraujot to no Baznīcas kopienas ticības. Kāda ir ļaunā gara taktika, lai mēs aizvien retāk ietu uz Baznīcu?

1. Garīgais slinkums, jeb acēdija. Tuvojoties dievnamam svētdienā, arī pašā baznīcā cilvēkam sāk nākt miegs, uzmācas garlaicība, apnikums. Iezogas doma, ka es šo laiku varēju taču izmantot “lietderīgāk”;

2. Nespēja noticēt, ka svētdienā, atliekot darbu un veltot šo dienu Dievam un paša atpūtai, mēs sešās dienās varēsim paveikt daudz vairāk, nekā svētdien strādājot un neejot uz baznīcu

3. Dažādas atrakcijas, izbraucieni, bērnu pulciņi, sacensības, viesības, militārās mācības, pasākumi, koncerti, festivāli un vēl daudz un daudz kas cits, kas tiek plānots svētdienas rīta pusē, lai tik bērni, jaunieši un pieaugušie nevarētu aiziet līdz baznīcai. Diemžēl, prioritāšu sarakstā, baznīca un dievkalpojums bieži vien zaudē.

4. Vienkārši aizņemtība. Cilvēks tiek ierauts tik lielā darbu un pienākumu virpulī, ka aizmirst par svētdienas atpūtu un dievkalpojumu.

5. Svētdienas, kā iepirkšanās un veikalu dienas. Diemžēl, daudziem lielveikalu un iepirkšanās centru, izklaides vietu darbiniekiem svētdien ir jāstrādā un viņi nevar aiziet uz baznīcu.

6. Nespēja pieņemt, ka mani ieraudzīs baznīcā. Ļoti dīvains arguments, bet ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka kāds cits viņu ieraudzīs dievnamā, kopā ar citiem ticīgajiem. “Es labāk palūgšos baznīcā tad, kad tur nav cilvēku”, viņi saka.

7. Nepatika pret garīdznieku, vai arī klejošanu uz to draudzi, kur ir „foršāks” priesteris vai draudze. Atbilde šim argumentam ir tāda, ka mana draudze ir tā, kura atrodas vistuvāk manai dzīvesvietai, nevis tā, kura patīk manām emocijām un iegribām.

8. Nespēja pieņemt to, ka draudzē viss nenotiek pēc mana prāta. Nekad koris nedziedās tik perfekti, kā es gribētu, priestera sprediķi ne vienmēr būs aizraujoši un interesanti.

9. Garīgā manipulācija. “Nu nevajag jau tik ļoti pārspīlēt ar to reliģiozitāti”, viņi saka. Liela daļa katoļu paši pie sevis izdomā, ka var jau uz baznīcu aiziet tikai lielos svētkos un ar to pietiks. Tomēr nepietiks gan. Reti ejot uz baznīcu, mēs nevaram augt garīgi un arī intelektuāli, jo priestera sprediķi un draudzes garīgā dzīve mums palīdz palikt autentiskajā ticībā un katoliskumā. Ja reti ejam uz baznīcu, tad pakāpeniski attālināmies no Dieva, Baznīcas, savas katoliskās ticības, kļūstam remdeni un beigās neticam vispār. Nav iespējams ticēt pa vienam. Svētdienas dievkalpojums ir vieta, kur es augu ticībā un palieku Baznīcā ar sirdi un dvēseli.

10. Atradīsim laiku svētdienas dievkalpojumu un neatliksim iešanu uz baznīcu. Mana tukšā vieta baznīcā kļūst par mēmu liecinieku tam, cik es esmu nolaidīgs gan pret sevi, gan arī pret draudzes kopienu, kuru savā veidā nododu, neaizejot uz dievkalpojumu svētdienā.

                      Lai mums visiem ir svētīgs šis atlikušais Lielā Gavēņa laiks!

Ilmārs Pēteris Tolstovs, priesteris  (Facebook.com/Salaspilsdraudze)