Pirmā uniātu draudze Latgalē un acīmredzot Latvijas teritorijā vispār izveidojās Piedrujā. Šī vieta ietilpa 17. gs. magnātu Sapehu dzimtai piederošās pilsētas Drujas teritorijā, kas 1618. g. ieguva no Polijas-Lietuvas karaļa Magdeburgas tiesības. Aptuveni šajā laikā pilsētā celta uniātu baznīca. (18. gs. vidū uz akmens pamatiem tika uzcelta jauna svētā Nikolaja baznīca.) Draudzei bija arī divas kapelas, un tā ietilpa Polockas arhibīskapijas Drisas (tag. Baltkrievijas teritorija) dekanātā.
Arī nesen atrastais Krievijas Valsts vēstures arhīvā (Sanktpēterburgā) Polockas uniātu diecēzes 1680-o gadu vizitācijas materiālu fragments apliecina uniātu draudžu un baznīcu eksistenci 17. gadsimtā Poļu Livonijā. Atrastajā dokumentā uzskaitītas baznīcas un kapelas, kas pastāvējušas Latgalē (w Inflanciech) 1684. gadā. Ka pirmā minēta baznīca Jaunajā Slobodā (dokumentā arī Ludzas Sloboda, Sļadzevas Sloboda jeb Sloboda). Historiogrāfijā pastāv divas versijas, kur šī apdzīvotā vieta, acīmredzot lielākā visā Inflantijas vaivadijā 17. gs. beigās, lokalizējama mūsdienās. Pētnieki nosauc tagadējo Sļadzevas ciemu (Zilupes novada Zaļesjes pagastā) vai Pasieni (Zilupes novada Pasienes pagastā). Spriežot pēc Ludzas stārastijas inventāra saraksta, ko publicējis Boļeslavs Brežgo, draudze Jaunajā Slobodā pastāvēja vismaz no 1646. gada, jo šajā gadā tur ieradās priesteris ar savu palīgu (Pop z Dziakiem). Nav šaubu, ka uniāti šeit dzīvojuši vēl pirms garīdznieka ierašanās. Baznīca Slobodā bija apgādāta ar visu nepieciešamo liturģisko inventāru un grāmatām. Šajā parafijā arī ietilpstoša Vecslabadas kapela pastāvēja, pēc dokumenta vārdiem, no „nezināmiem” laikiem. Slobodas draudzē, kurā kalpoja priesteris Stepans Obuhs, bija ap 100 māju, un dažādas vietās dzīvoja arī draudzei piederoša šļahta. Vecslabadā bija 12 māju un tur uzturējās draudzes vikārs Matvejs Obuhs. Starp citu, šo priesteru dzimtas pārstāvji kalpoja Latgales uniātu draudzēs vēl 18 gs. beigās. Kaut gan parafija, pēc ticīgo sakaita, bija salīdzinoši liela, priesteriem, lai iegūtu iztikas līdzekļus, vajadzēja arī pašiem apstrādāt savus zemesgabalus. Dokumentā vēl minēta jau veca uniātu kapela Meikšānos, un kapelā Šķaunē, kuru izmantoja gan latīņu, gan grieķu rita katoļi. Vizitācijas materiālos minēts arī, ka laikā no 1667. līdz 1680. gadam Ludzas pilī maskaviešu uzceltajā svētā ercenģeļa Mihaila baznīcā kalpoja jau minētais tēvs Stepans Obuhs.
Pēc Sergeja Saharova  materiāliem, uniātu baznīcas pastāvējušas Daugavpilī un Rēzeknē. 1656. gadā Maskavas cars okupētajā Daugavpilī uzcēla baznīcu, bet pēc tam, kad 1667. gadā pilsēta tika atdota atpakaļ Polijas-Lietuvas valstij, baznīca pēc kāda laika pārgāja uniātu īpašumā. 1778. g. pilsētas plānā atzīmēta koka uniātu baznīca, kas, pēc Saharova domām, bija jau minētā 1656. gadā celtā baznīca. 18. gs. beigās pēc Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kad Latgale tika pievienota Krievijas impērijai (1772. g.), baznīca tika atņemta, bet 1817. g. tā nodega. 26 Rēzeknē uniātu baznīcas celšanas laiks nav zināms, bet tā minēta jau 1786. g. Šī koka baznīca atradās netālu no pils teritorijas un tika slēgta 1834. vai 1839. gadā. Ziņas par uniātu baznīcām Daugavpilī un Rēzeknē balstās tikai uz Saharova materiāliem, un pagaidām cita dokumentāla apstiprinājuma nav. Tiesa 1756. gadā Daugavpils stārastijas revīzijās materiālos minēta „prezbiteram” iedalītā zeme. Tas var liecināt par ieceri dibināt te uniātu draudzi, bet iespējams, ka Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas notikumi izjauca šos plānus.
Pētot pareizticīgo draudzes arhīvus, Saharovs ir atstājis ziņas par vēl piecām Latgales uniātu lauku baznīcām, kuru celšanas vai draudzes dibināšanas gads nav zināms, bet kuras pastāvējušas 18. gs. 2. pusē. Šādas uniātu draudzes bija Brodaižos, Vertulovā, Lauderos, Vecslabadā (Istra) un Bukmuižā (Ezernieki). Uniātu baznīcas vēstures pētnieks Deniss Liseičikovs savos pētījumos par uniātu draudzēm Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā arī min četras jau nosauktās lauku draudzes Latgalē, izņemot Lauderu. Tomēr Lauderu uniātu priesteris Piotrovskis minēts Daugavpils pilstiesas 1727. gada dokumentā. Tātad skaidrs, ka jau šajā laika tur pastāvējusi arī draudze. 1761. g. Livonijas, Kurzemes un Piltenes diecēzes vizitācijas materiālos arī atzīmēta uniātu priestera klātbūtne Lauderos. Diemžēl, pagaidām precīzi nav zināms šo draudžu etniskais un sociālais sastāvs, bet acīmredzot pārsvarā tie bija baltkrievu zemnieki. Šīs piecas Latgales uniātu draudzes arī bija pakļautas Polockas arhibīskapam un ietilpa, pēc 1797.g. vizitācijas datiem, Osvejas (tagad Asveja, Baltkrievijas teritorijā) protopopijā (dekanātā).
Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis, kas vienīgais latviešu historiogrāfijā bija pievērsies uniātu jautājumam Latvijas teritorijā, atsaucoties uz 1758. g. bīskapa Ostrovska baznīcu un kapelu sarakstu un 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstu, uzskatīja, ka austruma rita katoļu dievnami Latgalē parādījušies tikai 18. gs. 70-os gados. Tās bija Romas katoļu kapelas vai filiālbaznīcas, kas bija nodotas uniātu priesteru aprūpē. 8 Šāda prakse bija izplatīta tajās vietās, kur dzīvoja abu ritu katoļi, un uniātiem pašiem nebija savu dievnamu. Šādos gadījumos uniātu priesteri palīdzēja arī latīņu rita ticīgo aprūpē. Piemērām, pēc tam kad 1795. g. Brodaižu baznīca tika nodota pareizticīgajiem, pēdējais šīs uniātu draudzes prāvests Ļevs Obuhs kādu laiku uzturējās Kaunatā, pildot pienākumus vietējā Romas katoļu draudzē. Vispār uniātu priesteru parādīšanos Latgalē Kučinskis saista ar vajāšanām, kas bija izvērsušās Baltkrievijā Katrīnas II valdīšanas laikā. Tomēr, pirmkārt, kaut gan jau no 1774 g. sākās mēģinājumi pievērst uniātus pareizticībai, tikai 1780.–1783. gadā valdība oficiāli iniciēja plašu kampaņu uniātu pāriešanai Pareizticīgajā baznīcā un pirmoreiz tika runāts par ūnijas likvidāciju. Un otrkārt, gan jaunatrastais 1684.g. vizitācijas dokuments, gan revīzijas materiāli, gan Latvijas vēstures arhīvā glabājamais 1761. g. vizitācijas manuskripts skaidri apliecina uniātu draudžu, baznīcu un priesteru klātbūtni vismaz no 17.gs vidus un visu 18.gs., ilgi pirms uniātu vajāšanu sākumu Katrīnas II valdīšanas laikā.
1780.–1783. g. kampaņa, kas, neskatoties uz ekscesiem un vietumis arī administratīvo resursu izmantošanu, visumā mēģināja akcentēt brīvprātīgo „apvienošanās” raksturu, nedeva gaidītos rezultātus. 1794. g. gadā Krievijas impērijas valdība iniciēja jaunu uniātu „apvienošanas” akciju, kas faktiski ilga līdz Katrīnas II valdīšanas beigām 1796. g. un kuras gaitā tika izmantots gan administratīvais, gan militārais spēks.  Iespējams tieši šajā laikā Latgalē parādījās uniātu priesteri no Baltkrievijas, kuriem Romas katoļu arhibīskaps Sestžencevičs deva patvērumu Latgales draudzēs, un kuriem vajadzēja kalpot latīņu ritā. Cik tādu priesteru ir bijis, un kur viņi tika izvietoti, nav zināms, bet, acīmredzot, Kučinska minētā Riebiņu filiālbaznīca (Feimaņu draudze), bija viena no šādām vietām, jo par uniātu draudzi šeit nav nekādu ziņu.
Šī raksta autoram pieejamajos 1797. gada vizitācijas dokumentos, kas glabājas Krievijas vēstures arhīvā Sanktpēterburgā, ir materiāli par uniātu draudzēm Lauderos, Vecslabadā un Bukmuižā. Diemžēl nav dokumentu par Vertulovas draudzi, bet uniātu draudze Brodaižos, kā jau minēts, piespiedu kārtā 1795. gadā tika pievienota Pareizticīgai baznīcai. Savukārt Lauderu draudzei bija vēl divas koka kapelas bez liturģiskā inventāra Romašenkos un Sološā (tag. Sološnieki). Bukmuižā un Vecslabadā priestera pienākumus pildīja mums jau pazīstamie pēc 1684. g. vizitācijas dokumentiem, Obuhu dzimtas pārstāvji – Semjons, Dmitrija dēls un Ivans, Jēkaba dēls. Var pieļaut, ka Vecslabadas draudzē šīs priesteru dzimtas garīdznieki kalpoja jau vairāk nekā simts gadus, jo pēc Ludzas stārastijas 1772.g. dvēseļu revīzijas datiem, Vecslabadā uzturējās priesteris Jēkabs (Jakub) Obuhs, acīmredzot augstāk minēta garīdznieka tēvs. Arī vizitācijās materiālos noradīts, ka priesteriem liturģiskajā darbā parasti palīdzējā viņu pašu dēli. Bukmuižas uniātu draudzei, pēc vizitācijas ziņām, ja sen nebija sava dievnama, un uniātu priesteris pildīja kapelāna pienākumus pie Brodaižu Romas katoļu baznīcas, apkalpojot grieķu katoļu ticīgos. Visi trīs draudžu priesteri bija ieguvuši izglītību senās un cienījamās Polockas jezuītu mācību iestādēs. Kopā visās minētajās draudzēs bija 4826 cilvēku (Lauderos – 1824, Vecslabadā – 2207, Bukmuižā – 795).  Tomēr šeit nav uzskaitīti visi Latgales uniāti, jo trūkst ziņu par Vertulovas draudzi. Nav zināms arī Brodaižu uniātu liktenis, cik cilvēku palika nu jau pareizticīgā draudzē, vai pievienojas kādai citai uniātu draudzei, vai, drīzāk, pārgāja latīņu ritā. Un beidzot, nav arī ziņu par Piedrujas uniātu draudzi. Tātad kopumā 18. gs. beigās uniātu skaits Latgales teritorijā bija ne mazāks par 5000 ticīgo, bet pēc aptuveniem aprēķiniem varēja būt līdz 7000 cilvēku.
Šeit vērts pieminēt vienu epizodi no Latgales austrumu katoļu vēstures, kas risinājās pašā Uniātu baznīcas likvidācijas priekšvakarā 1838. g. rudenī. Šajā laikā 111 Austrumbaltkrievijas (Baltkrievijas diecēze) uniātu priesteri parakstīja petīciju Krievijas imperatoram, kurā lūdza atstāt impērijā Uniātu baznīcu un atvērt tipogrāfiju savu liturģisko grāmatu iespiešanai un mācību iestādes priesteru sagatavošanai, bet, ja tas nav iespējams, atļaut viņiem pāriet latīņu ritā un palikt Katoliskajā Baznīcā. Tā bija lielākā uniātu garīdzniecības protesta akcija pret gaidāmo Ūnijas likvidāciju. Joprojām nav zināmi visi priesteru uzvārdi, kas parakstīja šo petīciju, bet viņu vidū bija arī trīs priesteri no Ludzas apriņķa. Ņemot vērā ka Latgales teritorijā (Ludzas apriņķī) 1834. g. pavisam bija trīs priesteri, tad šajā akcijā vienprātīgi piedalījās visa Latgales uniātu Sebežas dekanāta garīdzniecība. Drīz sekoja represijas un aptuveni 92 priesteri tika sodīti: atcelti no saviem amatiem, aizsūtīti uz klosteriem, uz citām Lietuvas diecēzēm zemākos amatos, vai uz Krievijas iekšējām guberņām. Ir ziņas par vienu šīs akcijas dalībnieku — Vertulovas draudzes priesteri Jāni Ščerbinski – kurš tika izsūtīts uz 8 gadiem „tālajās guberņās”.
No uniātu baznīcas mantojuma Latgalē līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas detaļas tagadējo pareizticīgo baznīcu iekārtās un svētgleznu kolekcijās, īpaši Brodaižu un Lauderu baznīcās.
Diemžēl, pagaidām nav ziņu par grieķu rita ticīgo skaitu Latgales teritorijā Unijas likvidācijas priekšvakarā. Pēc krietni vēlākiem, 1871. g. ziņām Vecslabadas (2910 ticīgie), Lauderu (1768 ticīgie), Brodaižu (1839 ticīgie), Vertulovas (1036 ticīgie) draudzēs kopā bija 7553 ticīgo. Paši garīdznieki savās atskaitēs atzīmē, ka šo draudžu locekļi līdz 1839. g. bija „uniātu ticības” („были все униатского вероисповедания”). Bet šeit jāņem vērā arī tos uniātus, kas bija pārgājuši latīņu ritā, īpaši Bukmuižā, un Piedrujas uniātus, par kuriem mūsu arhīvā ziņu nav. Savukārt Brodaižu baznīca jau 1795. g. bija nodota pareizticīgajiem. Var spriest, ka uniātu skaits Latgalē pirms Ūnijas likvidācijas 1839. gadā acīmredzot nebija daudz pieaudzis salīdzinājumā ar 18. gs. beigām, un varēja būt apmēram 7000 ticīgo.
Ziņas par uniātiem Latgales teritorijā, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir ļoti pieticīgas, tās neļauj precīzi noteikt nedz austrumu rita katoļu parādīšanās un draudžu izveidošanas laiku, nedz ticīgo skaitu un to etnisko un sociālo sastāvu. Nav arī dokumentu par draudžu iekšējo dzīvi un attiecībām ar latīņu rita katoļiem un pārējām reliģiskajām kopienām reģionā. Nepieciešami tālāki pētījumi Krievijas (Pēterburga) un Baltkrievijas (Minska) arhīvos, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Vecākās ziņas par uniātiem Latgalē pagaidām attiecas uz 1761. g., 18. gs. otro pusi — 19. gs. sākumu, kad pastāvēja 5 uniātu lauku draudzes; acīmredzot kādu laiku eksistēja arī uniātu draudzes Daugavpilī un Rēzeknē.

Diak. Valdis Francisks Plenne, MG Hist

(Pro Hereditate Chatolica tīmekļa vietne)

Pr. Jānis Bikšis (1870-1893-1918)

Pasienes draudzes prāvests 1898-1913, tautas moceklis. Apglabāts Pasienes baznīcas darzā.

Pēc priestera svetības saņemšanas kalpoja par vikāru Ludzā, vēlāk bija prāvests Brodaižos, no kurienes tika pārcelts uz Pasieni, kur, draudzes ļoti cienīts, darbojās 15 gadus. 1913. gadā viņš pārbrauca uz Landskoronas draudzi.

      Landskorona ir pierobežas draudze, kas bija lielā mērā pārkrievota. Te bija jāveic grūts un atbildīgs darbs, lai apgaismotu tautu ticības lietās un modinātu tautiskas idejas. Priesteris Bikšis ar savu gaišo prātu, miermīlību, pacietību un nenogurstošo darbu daudz paveica tautas atmodināšanas darbā. Daudzos latviešos modās nacionālā apziņa.

       Pienāca 1917. gads. Neskatoties uz to, ka viņa apkalpotā baznīca atradās pie pašas Krievijas robežas, priesteris no kanceles atklāti uzstājās par latviešu tautas apvienošanu. Tāpat viņš asi vērsās pret komunistu veiktajām laupišanām un nodevību, kad prokrieviski noskaņotie ļaudis pagastā bija pieņēmuši lēmumu par turēšanos pie Krievijas. Tieši šajā nostājā komunisti saskatīja vislielāko noziegumu. 1918. gada marta sākumā tika pieņemts lēmums priesteri noslepkavot.

       Labvēligi noskaņotie draudzes locekļi brīdināja garīdznieku, ka viņam aizmuguriski ir piespriests nāves sods, un mudināja atstāt draudzi un paslēpties, taču viņš atbildēja, ka to nedarīs. Drosmīgākie draudzes locekļi gribēja viņu aizvest ar varu, neskstoties uz to, ka J. Bikšis bija nolēmis palikt savā vietā. Taču šīs nodoms nebija izpildāms, jo ap Landskoronu bija nostādīti komunistu sargi, kuru uzdevums bija sekot tam, lai garīdznieks nepamestu ciemu.

        Komunistiski noskaņotie cieminieki bija darījuši visu, lai šajā dienā atrunātu cilvēkus no baznīcas apmeklēšanas. Priesteris, kā parasti, aizgāja uz baznīcu. Ar apustuļa mīlestību viņš pieņēma ļaudis pie grēksūdzes, noturēja Svēto Misi, izdalīja Vissvētāko Sakramentu un apmierināja visas garīgas vajadzības, ar kādām pie viņa griezās cilvēki. Pa to laiku tika izlaupīts viņa dzīvoklis. Visu pabeidzis, priesteris vēl lūdzas Dievu, tad gatavojās doties no sakristejas uz istabu.

      Taču pie baznīcas durvīm un darzā jau gaidīja bruņoti komunisti, daži devās iekšā baznīcā. Satiekot sakristejā priesteri, viņam uzkliedza:”Stoj!” Priesteris aizklāja seju ar rokām. Kāds izrāva revolveri un izšāva. Lode atrāva divus pirkstus un ievainoja pierē. Taču priesteris izgāja no sakristejas un nokrita ceļos pie altāra. Viens no slepkavām uzkāpa kancelē un mazajai ļaužu saujiņai, kas bija aizkavējusies lūdzoties baznīcā, piedraudēja, lai neviens neiedrošinās tuvoties priesterim, pretējā gadījumā tūlīt tiks nošauts.

        Tas, ka priesteris, neskatoties uz ievainojumu, nepievērš vērību saviem uzbrucējiem, bet, asiņojot ievainojumiem, lūdz Dievu pie altāra, iesvēla komunistos niknumu. Norībēja vēl vairāki šavieni- un priesteris Jānis Bikšis saļima. Bendes izkratīja viņa kabatas, paņēma pulksteni. Iznesa savu upuri no baznīcas un nometa sētmalē, priecādamies par paveikto noziegumu.

         Draudzes locekļi savu noasiņojušo un bez samaņas esošo prāvestu ienesa dzīvoklī. Viņš vēl bija pie dzīvības un kādā brīdī pēkšņi atvēra acis, lai palūgtu atsaukt kādu vecu garīdznieku, kas dzīvoja netālu. Ievainotais neļava sevi likt gultā, sakot, ka vēlas nomirt uz gridas tāpat kā sv. Francisks.

          To, ka priesteris Bikšis vēl ir dzīvs, uzzināja viņa slepkavas un tūlīt devās uz dzīvokli, kur atrada savu upuri guļot asins peļķē. Šis skats nemīkstināja viņu sirdis. Viens no tiem dūra priesterim krūtis ar šautenes durkli, taču priesteris, pēdējiem izmisuma spēkiem satvēris durkli, turēja to tik stipri, ka slepkava nespēja nedz nodurt, nedz arī izraut durli no viņa rokām. Ta bija pēdējā cīņa. Durklis nomuka no šautenes un palika mocekļa rokās. Tad slepkava sita priesterim ar šautenes laidi pa galvu. Priesteris bija miris.

        Sākotnēji Jānis Bikšis tika apglabāts Landskoronā, bet 1918. gada 23. augustā, kad krievu armija bija padzīta un saimniekoja vācieši, pēc Pasienes draudzes locekļu lūguma viņa mirstīgas atliekas tika apglabātas Pasienes baznīcas dārzā. Svinīgajā pārapbedīšanā piedalījas priesteri: Pauls Medžis no Osvejas, Pēteris Smelters no Raipoles, pensijā rezidējošais Francisks Girdvonis no Landskoronas.

       Pēc Latvijas valsts nodibināšanas slepkavas tika sodīti par priestera J. Bikša nogalināšanu, lai gan viņi centās pierādīt, ka Landskoronas prāvests miris dabīgā nāvē. 1926. gada Pasienē ieradas policisti ar medicīnas darbiniekiem un, lai izmeklētu lietu, atraka priestera mirstīgās atliekas.Visiem par lielu izbrīnu priestera mocekļa miesa bija saglabājusies tik labi, kā arī svaigu asiņu paliekas brūcēs.

 (Pēc materiāliem : Alberts Budže, "Latvijas Romas katoļu priesteri,II" 2010.)  

Pēdējo 100 gadu laikā no Pasienes draudzes nāk četri katoļu priesteri - Antons Lopatenoks (1907-1987), Viktors Terenkevičs (1907-1951), Staņislavs Petuško (1913-1990), kā arī Vitālijs Filipenoks (dzimis 1988.gadā, kurš vēsturiski nāk vienlaikus no divām katoļu draudzēm - Zilupes un Pasienes, un par kuru šīs vietnes lapās jau ir nedaudz stāstīts).

               ***

Viktors Terenkevičs. Dzimis 1907.g. 29. novembrī Pasienes pagastā. Pēc Rīgas Semināra beigšanas 1930. gadā ordinēts par priesteri. Primīcijas dievkalpojums notika Pasienes baznīcā. Vēlāk ieguvis zinātnisko grādu dabaszinātnē Latvijas universitātē. No 1938. g. līdz 1944.g. – prāvests Bērzgalē un dabaszinību skolotājs Aglonas ģimnāzijā. Pēc tam dekāns Ludzā, Rīgas Garīgā semināra profesors. 1950. g. priesteri arestē par pretpadomju aģitāciju. Miris ieslodzījumā 1951. g. 13. aprīlī, apbedīts Matīsa kapos, blakus cietuma sienām. Pr. V.Trenkeviča kaps ir saglabājies līdz šim ar vārdu “Emīlija Leščinska” plāksnīti.

 2022. gadā tika izdota grāmata “Garīdznieks Viktors Terenkevičs” (sastādītājs- pr.Vitālijs Filipenoks). 

Antons Lopatenoks. Dzimis 1907.g. 10. jūnijā Pasienes pagastā. Mācījies Ludzas valsts baltkrievu ģimnāzijā un Rīgas Garīgajā seminārā. Ordinēts par priesteri 1931. gadā un līdz 1940. gadām kalpoja Varakļānos, Pieniņos, Balbinovā un Eglainē, ka arī apkalpoja Jaunbornu, Skrudalienu un Zemgali. 1940. gada nogalē apcietināts, vēlāk pieteicies Padomju armijā un tādēļ no cietuma atbrīvots, pārsūtīts uz Polijas armiju. Pēc Otrā pasaules kara kalpoja par kara kapelānu pulkveža pakāpē Polijā. 1987. gada sākumā atgriezās Latvijā un pēc pāris mēnešiem-6. martā- nomira. Apbedīts Krāslavas kapsētā. 

Stanislavs Petuško. Dzimis 1913. gadā 2. aprīlī Pasienē. Garīgajā seminārā iestājies 1935. gadā un iesvētīts par priesteri 1947. gadā. Primīcijas dievkalpojums notika 1947. gada 18. jūlijā Pasienes baznīcā. No 1947. g. līdz 1950. g. strādājis dažādos Latvijas draudzēs, bet 1950.g. 27. decembrī tiek arestēts un līdz 1953. g. bija ieslodzījumā. Pēc tam, no 1954.g. līdz 1961.g., strādājis par prāvestu Indricas, Varnaviču, Jezupovas draudzēs, un no 1961.g. līdz pat nāvei 1990.g. 25. jūnijam - Stirnienes draudzē. Apbedīts Stirnienes baznīcas darzā.

(Izmantotā literatūra: A.Budže, "Latvijas Romas  katoļu priesteri II" , J.Cakuls, "Latvijas Romas katoļu priesteri 1918-1995, uzziņas".)

     Pasienes baznīca celta no sarkaniem ķieģeļiem un akmeņiem. Pētot ķieģeļus Pasienes baznīcā un tās klosterī nevar nepamanīt ka uz KATRA ķieģeļa virsu ir cilvēku roku pirkstu nospiedumi. Tas izskaidrojams ar to ka ķieģeļus taisīja ar rokām 18.gadsimta sākumā un no tiem cēla baznīcu un klostera ansambļi. No seniem laikiem ir nostāsti, ka mālu ķieģeļiem ņēma Pricimovas ciemā un turpat apdedzināja šos ķieģeļus, kuri ir lieli pēc izmēra, nekā mūsdienīgie. Vēlāk, šī vieta kur taisīja ķieģeļus, piederēja Petrovsku viensētai, un tur joprojām ir manāms milzīgs iedobums, kas pašlaik ir aizaudzis ar mežu. Šo vietu senatnē sauca arī par "Ceģeļņa" no poļu vārda cegła- ķieģeļis. Pēc nostāstiem, baznīcas celtniecībai domātus ķieģeļus, piegādāja pa dzīvo cilvēku ķēdīti, no rokām uz rokām līdz baznīcai. Cits nostāsts sāka, ka bija izdots likums, ka baznīcas un klostera celtniecības laikā katram Pasienes apkaimes iedzīvotājam ejot vai braucot uz Pasienī obligāti vajadzēja ņemt līdzi akmeņi un nodod baznīcas celtniecībai. Par likuma neizpildi bija pat sodi. Veicot dažādus izrakumus var atrast pie baznīcas un pat uz baznīcas bēniņiem māla dakstiņu fragmentus, gabalus, kas liecina par to, ka visticamāk sākotnējais baznīcas jumts bija klāts ar māla dakstiņiem; par to liecina arī baznīcas jumta konstrukcijas. Secinājums tāds, ka būvējot Pasienes baznīcu un klosteri tika izmantoti vietējie resursi, gan materiāls, gan darba spēks, un ka katrs tā laika iedzīvotājs ņēma dalību baznīcas celtniecībā,bet atstātas uz ķieģeļiem pirkstu nospiedumu ir sava veida zīme tam, ka ar trauslām cilvēka rokām ir iespējams paveikt lielas lietas!

Pr. Vitālijs Filipenoks

  Senāk svinot svētkus vai atzīmējot kādu svarīgu notikumu māju vai baznīcu dekorēja ar zaļiem zariem, zaļumiem vai bērzu jauniem kokiem. Baznīcās jo īpaši, populāra bija vītņu pīšana, ar tām dekorēja gan altārus, gan svētbildes. Īpaši iespaidīgi izskatījās vītnes, kas karājas no baznīcas griestu augstumiem,piešķirot baznīcas telpai īpašu atmosfēru un smaržu. Parasti pīna no ozola zariem vai citu koku zariem. Šis darbs bija ietilpīgs un prasīja aktīvu draudzes locekļu iesaisti. Vieni piegādāja izejmateriālu, citi veidoja vītnes ievērojot attiecīgu biezumu un garumu, citi piestiprināja smagas vītnes pie altāriem un griestiem. Bija pat tā, kā katrai draudzes sādžai vajadzēja baznīcas svētkiem sagatavot noteiktu vītņu skaitu. Ja sādžu draudzē bija daudz, tad vītnes svētkiem pīna pēc kārtas: šogad vieni, nākamgad citi. Baznīcā vītnes turēja vēl ilgi pēc svētkiem, izžūstot tās lapas un zari patīkami smaržoja ilgi, arī izskats bija pievilcīgs. Parasti baznīcu ar vītnēm dekorēja lielajos draudzes svētkos,jo īpaši titula svētkos, vai nu viskrāšņāk, bīskapa vizitācijas laikā. Pasienes baznīcā bija līdzīgi. Aplūkojot pieejamas fotogrāfijas var par to pārliecināties. Viskrāšņāk,spriežot pēc foto, bija bīskapa P. Stroda vizitācijas laikā 1953.gadā vasarā. Bija izpuškoti ar vītnēm galvenie vārti un pat krusts virs vārtiem. Pati baznīcā biezas vītņu rindas bija nokārušas uz leju no griestu velvēm, sānu altāros, altāru kolonas bija apvītas ar smalkām vītnēm un centrāla Pasienes Dievmātes svētbilde. Tas viss pastiprināja svētku sajūtu, un atgadinaja par notikuma svarīgumu. Neapšaubāmi tas bija aktīvo draudzes locekļu un prāvesta čaklais darbs un pūles, kas saliedēja cilvēkus un nevienu neatstāja vienaldzīgu. Pēdējo reizi Pasienes baznīcā vītnes no bērzu zariem tika veidotas 2014.g. 14.jūnijā. 

Vitālijs Filipenoks, prāvests

Baznīcas griesti apgleznoti ar pedagoģijas emblēmām, un katrai emblēmai ir savs vēstījums un nozīme.
Šim emblēmu ciklam bijuši svarīga loma dominikāņu mūku izglitošanā un viņu sagatavošanā misijas darbam daļēji pagāniskajā vidē.

Inspirācijai un kompozīciju aizguvei pagaidām vēl nenoskaidrots emblēmu cikla sastādīts un arī tā gleznotājs.

Anonīma gleznotāja metode liecina par 17.-18. gadsimtā tradicionālu uz kaļķa apmetuma veiktu profesionālu darbu. Pasienes baznīcas griestus rotā 20 emblēmas, kas veido konceptuāli vienotu didaktisku sižetu ansambli.

Vēlos pastāstīt vismaz par dažiem.

Via ad vitam. Šaurais tikumības ceļš ved kalnā,kur atrodas kapela. Saule pāri kapelai un dievnamam izlej Dieva žēlastības gaismu un palīdz ticīgajam sekot glābjošajai atdzimšanai Debesīs!

Monstratur in undis (Tā viņa labāk redzama). Izzinošs atspīdums- līdzīgi saules atspīdumam ūdenī Dieva darbi redzami gan debesīs, gan arī virs zemes.

 Uz galda novietots līmeņrādis (svērtenis). Simboliskā attēla pamatdoma -Judico non judicor (Tiesāt, bet netikt tiesātam)- mudina uz taisna ceļa gājumu, gudri balansējot starp viltus mācībām.

 Valdnieka kronis. Personificē valdnieka varu un slavu, kuras prestižajā ēnā dominikāņu mūki uzturējās, strādāja un saņēma atbalstu savam misijas darbam. Bet ir viedoklis, ka tas ir zemē nokrītušais kronis. "Tollat qui te non noverit (Kurš zina,tas tevi neņems)"- brīdinājums vai aicinājums apzināties varas smagumu un netiekties pēc tās.

 Dominikāņu misiju galvenais mērķis- panākt savu ietekmi visos kontinentos un vienot tos ar Svētās Trīsvienības zīmi. Izglītotam emblēmu pazinējam šajā "bilžu sprediķī" vajadzētu pazīt Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pārstāvjus (tik, pēc 18. gadsimta priekštatiem bija kontinentu). Visi šie ļaudis darbojas Kunga druvā, novācot labību, graudus, salmus, bet patiesībā- krājot dvēseles.

 Liesmojošais vulkāns. Cilvēka tikums ir jau pa gabalu manāms, kas ļauj salīdzināt tikuma dabu ar sociālu lietderību. No augstmaņu tālu izdaudzinātā krietnuma un tikumības nav nekādas jēgas, jā tā nekalpo par labu tiem,kuri ir par šo tālu redzamās tikumības iemiesojumu zemāka sabiedriskajā ranga. Tāpat arī no Etnas, kas spīd pa lielu gabalu un izšauj liesmas, paliek vien ārējais spožums. Vai arī cits skaidrojums. Tāpat kā Etnas liesmas nav apslēpjamas, tā arī krietna kristieša tikums ir tālu redzams. 

 Ar trim piramīdas formā savienotiem vainagiem rotāta kolonna. Ceļš uz goda un atzīšanas augstumiem ir garš un stāvs. Trīs vainagi simbolizē godu, atalgojumu un slavu.

Spoguļis simbolizē izplatītu netikumu- lepnību. Lepnības pārņemts cilvēks mēdz sevi apbrīnot spogulī un tīksmināties līdzīgi pāvam.

Zvaigzne debesīs (Betlēmes zvaigzne) ir Dieva gaismas simbols, kas list pāri zemei, visur modinot cerību, bet suns ar lāpu zobos ir Dominikāņu ordeņa klasiskais simbols (veltīts Baznīcas ticības aizsardzībai no ķecerības un pasaules apgaismošanai ar Dieva Patiesības sludināšanu).

 Pr. Vitālijs Filipenoks, Pasienes Romas katoļu baznīcas prāvests (Pamatojoties uz O. Sparīša rakstu grāmatā “Poļu kultūras zīmes Latvijā”, 2007., Rīga).

Baznīcas zvans tiek uzskatīts par sava veida balsi, kas atgādina par laiku, lūgšanām, notikumiem un pat brīdina par briesmām. Pasienes baznīcas tornī pašlaik ir 4 zvani.

 Visvecākais ar datējumu 1768.g. uz kura ir uzraksts par tā izgatavošanas vietu - Rīga un arī darbnīcas nosaukums. Šis zvans visticamāk kādreiz ir bijis Pasienes baznīcas torņa pulksteņa mehānismā, par ko liecina arī iedobums uz zvana ārējas puses, kas izveidojies pateicoties mehāniskiem amuriņa sitieniem pa zvana maliņu. 1818.g. aprakstā ir minēts Pasienes baznīcas pulkstenis kurā ir 2 zvani,viens no kuriem skan stundās, bet otrs signalizē par stundas ceturkšņiem.

Otrais vismazākais (svars 39 mārciņas, ražotājs Samgin), pašreiz skanošs zvans ir ar uzrakstiem baznīcslavu valodā un veltīts kādas ģimenes mūžībā aizgājušiem locekļiem (Ioanna, Marijas un Evgrafa piemiņai). Šis zvans savulaik, tika nozagts no torņa remonta laikā, bet veiksmīgi atgriezies atpakaļ.

Trešais ir ar nelielu plaisu un ir skaisti dekorēts ar ornamentiem ar datējumu 1788.g., ir liels un smags.

Ceturtais, vislielākais, kurš visvairāk ir cietis, visticamāk 1. Pasaules kara laikā, ar zudušiem metāla gabaliem un plaisām. Uz šī zvana ir skaists sv. Jura un Pestītāja attēli. Abi neskanošie zvani karājas uz oriģināliem koka un metāla mehānismiem, kuri liecina par 18. un 19. gadsimta zvanu stiprināšanas metodēm Baznīcas torņos.

 Vēl viens Pasienes baznīcas zvans ar Sv. Vincenta nosaukumu un datējumu 1777.g. , ar papildu uzrakstu par zvana piederību Pasienes dominikāņu mūku konventam, pašlaik atrodas Zilupes baznīcas tornī un ir oficiāli iekļauts Valsts aizsardzības esošo objektu sarakstā. Šis zvans bija nokritis no Pasienes baznīcas torņa Pirmā Pasaules kara laikos un atradies uz zemes līdz Pasienieši uzdāvināja to Zilupes baznīcai 30.gados, kad Zilupē tika uzcelta jauna koka baznīca 1934.g. Pašlaik šis vēsturiskais zvans skan jau Zilupes tagadējās baznīcas tornī.

Pr. Vitālijs Filipenoks