Pasienes sv. Dominika katoļu baznīca
Pasienes sv. Dominika Romas katoļu baznīca un dominikāņu klosteris
Ziemeļaustrumu Latgales sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums daudziem var asociēties pirmām kārtām ar Pasienes baznīcu. Šis izcilais vēla baroka piemineklis, kas kā savdabīga robežzīme paceļas kristīgās baznīcas austrumu un rietumu ritu saskares punktā, arhitektoniski dominē pār plašo panorāmisko ainavu.
Pasienes miests (Jaunā sloboda) rakstu avotos minēts 16.gadsimta beigās. Kopš 17.gadsimta beigām tas strauji attīstījies ap dominikāņu klosteri un baznīcu pie Pasienes muižas centra, kas piederējis plašajam Landskoronas zemes īpašumam. Teritorija 17.gadsimtā iekļāvusies lielajā Ludzas katoļu draudzē. Kā patstāvīga baznīcas vienība tā nodalīta bīskapa Korvina Poplavska darbības laikā (1683.-1709.). Bīskaps te kalpošanai piesaistījis dominikāņus, kas Pasienē ieradušies 1694.gadā. Vietējās draudzes fundācijas dokuments datēts ar 1694.gada 12.jūniju, kaut arī 1832.gada baznīcas un klostera inventāra grāmatā norādīts, ka kristīgo reģistrs šajā vietā pastāvējis jau kopš 1691.gada. Dominikāņu konvents Pasienē minēts arī 1715.gada dokumentā. Klostera un dievnama uzturēšanai tolaik kalpo Lauziņu un Terehovas pusmuiža. Draudzes robežās 18.gadsimtā ir oratoriji Raipolē un Brigos, kur vēl 1798.gadā kalpo dominikāņi. Ar Pasieni saistīti arī oratoriji Meikšānos, Brodaižā, Šķaunē un Vecslabadā. 19.gadsimtā Pasiene ir viena no Pirmsludzas dekanāta draudzēm. Līdz 1832.gadam, klostera slēgšanas laikam, tajā kalpoja dominikāņi, pēc tam – diecēzes priesteri. 19.gadsimtā draudzei ir kapličas (kapelas) Pasienē, Koņecpolē, Istrā, Terehovā un filiālbaznīca Sļadzevā.
Pirmā koka baznīca un klosteris Pasienē celti ap 1694.gadu. Par šīm ēkām sīkāku ziņu trūkst. Nav precīzu un viennozīmīgu datu arī par baznīcas un klostera kompleksa ēku nodegšanu 1753.gadā un jaunās mūra baznīcas celtniecības gaitu. Par tās un jaunā klostera ēku pabeigšanas laiku literatūrā uzskaitīts 1761.gads. 1765.gadā sastādītajā Ludzas stārastijas inventāra sarakstā minēts, ka baznīca un klosteris lielākoties uzbūvēti, taču nav pabeigti baznīcas torņi un altāru dekorējums. Dominikāņu celtā jaunā mūra baznīca tiek iesvētīta 1777.gadā. Baznīcas arhitekts nav zināms. Hipotētiski par to ir uzskatīts Antonio Paraka (Paroko), taču tam līdz šim nav atrasts dokumentārs apliecinājums. 1798.gada raportā minēts, ka baznīcai jau nepieciešams remonts, un dominikāņi to veic ar grūtībām. Ēkas jumtam un torņiem, kā arī dzegām tiek likts metāla skārda pārsegums. Baznīca 1815.gadā pēc zibens spēriena degusi, tika atjaunota, 1828.gadā remontēta. Dokumentos minēts, ka šajā laikā laukumā pie baznīcas bijis mūra altāris ar skulptūru “Kristus pie staba”. Baznīcas tornī bijis pulkstenis ar diviem zvaniem, zvanīšanai stundā un ceturksnī. 1828.gadā baznīcā bijuši septiņi altāri ar mensām, viens bez mensas. Centrālajā altārī – glezna “Dievmāte”, virs tā – Loreto altāris ar gleznu “Rožukroņa Dievmāte”. Sānu altāra nišā bijis krucifikss, virs kura – glezna “Kristus noņemšana no krusta”, otrajā sānu altārī – gleznas ar Sv. Dominika un Sv. Sjēnas Katrīnas atveidojumu. Trešais sānu altāris bijis veltīts Sandomiras svētajiem, tajā tobrīd novietota jauna glezna “Sv. Sadoks”, ceturtais un piektais altāris bijis ar iluzoriem retabla gleznojumiem uz ēkas sienām, tajās ievietotas jaunas gleznas, kas veltītas Sv. Akvīnas Tomam un Sv. Jāzepam. Sestajā, mūrētajā sānu altārī, bijusi glezna
“ Sv. Vincents”, bet septītais bijis Sv. Jaceka (Sv. Hiacinta) altāris ar gleznotu svētā atveidu.
Dievnamu 1882.gadā atkal postījis ugunsgrēks, nodedzis ēkas jumts, izdeguši torņi un nokrituši zvani. Baznīcas torņi cietuši arī Pirmā pasaules kara laikā, pēc tam atjaunoti. Pēc Otrā pasaules kara ēku vairākkārt remontēja – krāsoja baznīcas ārpusi (1975.g., 1979.g.) un iekštelpas (1961.g.), aizsedzot 19.gadsimta 90.gadu sienu un griestu gleznojumus un iluzoros altārus, remontēja torņus (1972.g.), laboja ērģeles (1973.g.), vēlāk – žogu un vārtus (1978.g). 1974.gadā uz kapu kapliču pārvietotas 18.gadsimtā gleznotās Krusta ceļa stacijas. Baznīcas ēku remontēja arī 2005.gadā. 2008.gadā pabeidza altāru un 19.gadsimta griestu gleznojumu restaurāciju (restaurators Staņislavs Astičs).
Pasienes baznīcas teritoriju ietver mūrēts, daļēji apmests akmens žogs ar krāsotu skārda jumtiņu, tā iekšpusē izveidotas mūrētas nišas. Centrālās ieejas mūra vārti (18.gadsimta 60.gadi) ir arhitektoniski būvēti, apmesti. Viendaļīgo vārtu plastiski izteiksmīgo apjomu veido pusaploces pārsedzes arka, virs tās ir izliekta dzega un atiks baroka formās. Vārtiem ir koka vērtnes. Mūrētajā žogā ierīkoti četri vārtiņi.
Pasienes baznīca celta vienotā ansamblī ar klosteri. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra ēka uz akmens pamatiem, vienjoma celtne ar divtorņu fasādi, taisnstūra plānu un gari izstieptu, šaurāku altārdaļu, kam abās pusēs simetriski novietoti zemāki četrstūraini divstāvu apjomi. Vēlāk altārgala fasādē piebūvēts neliels vējtveris. Baznīcai ir trīs ieejas – centrālā un divas sānu. Zem ēkas izbūvēti pagrabi ar ķieģeļu mūra krusta velvēm. Plastiski izvērstā centrālās ieejas fasāde ir nedaudz platāka par ēkas korpusu, ar diviem kopējā kompozīcijā integrētiem četrstūra plāna torņiem malās. Tās sienu noslēdz plata drapēta dzega, centrālo ieeju akcentē portāls ar ieslīpi izvirzītām kolonnām uz augstiem cokoliem un barokālu antablementu. Fasādi sadala pilastri, starp tiem ir logailas ar segmenta pārsedzi. Īpaši izceļas pakāpjveida torņu gleznieciskais siluets ar zvanu galerijām trijos stāvos, ko nodala ekspresīvi liektas dzegas. Pirmajā stāvā torņu stūrus akcentē kolonnas, augšējos stāvos – lizēnas un dekoratīvi motīvi, sienās – logailas ar apmali un profilētu pārsedzi. Torņu stāvu stūros arhitektoniski izteiksmīgās formas papildina skārda vāzes, bet visu kompozīciju noslēdz ķiverveida pārsegumi. Starp torņiem fasādi vainago plastiska kulise. Ēkas sānsienas lakoniskāk risinātas, tās sadala lizēnu pāri un noslēdz dzega. Augstu novietotajām logailām ir segmenta pārsedze, sānu piebūvēs – četrstūraini logi. Ēkas altārgala fasāde ir gluda ar lizēnām stūros un variētas formas logailām.
Iekštelpā virs baznīcas centrālās ieejas izveidotas mūrētas, izliektas luktas ar mūra margām, kur atsegts dekoratīvais krāsojums (18.gadsimta beigas). Luktās iebūvētas ērģeles (10 reģistru instruments, kam līdzās bijušas divas vara bungas; tas minēts jau 1832.gada inventārā). Zem luktām iebūvēta priekštelpa, kuru ar draudzes zāli savieno trīs arkas ar pusloka un segmentveida pārsedzēm un stiklotām durvīm. No priekštelpas izveidota uzeja luktās un torņos. Prezbitēriju nodala virpotu koka balustru nožogojums (dievgalds). Tā abās pusēs ierīkotas ieejas sānu telpās: vienā pusē – uz koridoru ar izeju uz klosteri un kāpnēm uz otro stāvu, otrā pusē – uz divām saimniecības telpām un jaunizveidoto izeju ēkas ziemeļu pusē. No otrā stāva koridora izveidota ieeja Loreto altārī un kancelē. Zem Loreto altāra iebūvēta sakristejas telpa. Tās logailas ēkas gala sienā dekorē stuka rokaja motīvi, bet pret prezbitēriju izveidoti krāsaina stikla rūšu logi.
Draudzes telpas sienās izvirzīti pīlāri ar pilastriem, starp tiem izveidotas kapelas. Gar sienu augšmalu stiepjas plata drapēta dzega ar ielauzumiem logailu vietās. Prezbitērija sānu sienās virs sāndurvju ailām izliekta plata dzega. Virs tās otrā stāvā vienā pusē izbūvēta koridora logaila ar segmenta pārsedzi, otrā – aila ar balustrādi. Telpām ir lēzens mūrētu krusta velvju pārsegums. Griesti ir apgleznoti – uz lūgšanu zāles un prezbitērija velvēm izvietoti atsevišķi ierāmēti emblemātisku sižetu atveidi uz sārta fona rokaju ornamenta ietvarā (19,gadsimta 80.-90.gadi), zem tā – senākas polihromijas pēdas. Izpētē ( AIG,2006) konstatēta 18.gadsimta beigu perioda sienu polihromija ar sānu kapelās gleznotiem iluzoriem altāriem. Grīdas segums variēts. Baznīcā ir cementa un māla flīžu grīda, kas prezbitērija daļā paaugstināta. Priekštelpā un zem torņiem ir sākotnējais akmens plākšņu grīdas segums. Divstāvu piebūves grīdu sedz ķieģeļu klons, bet otrajā stāvā – dēļi.
Centrālajai ieejai un iekštelpām saglabājušās vairākas sākotnējās durvju vērtnes.
Interjera galvenais akcents ir četri rokoko altāri un kancele ar kristīšanas nišu zem tās, kas veidoti kā vienots ansamblis, izmantojot bagātīgu stuka dekoru un polihromā krāsojuma efektu. Atbilstoši vēlā baroka un rokoko laika paraugiem to veidojums ne tikai izceļas uz sienu plaknēm, bet arī uzirdina tās ar ņirbošu gaismēnu spēli un krāsainu formu kontrastiem. Īpaši izceļas centrālais divu līmeņu (Loreto) altāris, atgādinot par Loreto Dievmātes kultu, kam te iezīmējas viens no tālākajiem izplatības punktiem Ziemeļaustrumeiropā. Retabla kompozīcijā iesaistīti gan logi, gan stuka drapērijas un skulptūras, gan izvērsts un rokaja kokgriezumiem dekorēts koka tabernākuls. Altārglezna “Rožkroņa Dievmāte” (18.gadsimta beigas) pieder senākajiem gleznojumiem baznīcā. 18.gadsimtā tās vietā bijusi glezna “Sniega Dievmāte”, kas zudusi 19. gadsimtā. Sānu altāru gleznas tapušas 19.gadsimta sākumā un vēlāk, to sižetos var nolasīt saistību ar dominikāņu
tematiku gan tradicionāla, gan lokāli nozīmīga satura izvēlē (Sv. Dominika un Sv. Hiacinta Odrovanža atveids). Ekspresīvo baroka laika koktēlniecību raksturo sānu altāra krucifikss (18.gadsimts).
Sākotnējai iekārtai pieder apvienotā mūra kanceles un kristīšanas nišas kompozīcija ar četru evaņģēlistu un Kristus kristīšanas ainas stuka skulptūrām, zeltītām detaļām un krāsojumā imitētu marmoru. Baznīcā saglabājušās arī vēsturiskās ērģeles, 11 reģistru instruments ar vienu manuāli un prospektu (1766.- 1769.), kas pārbūvētas 1809.gadā un 19.gadsimta otrajā pusē. Šī ir viena no retajām Latgales baznīcām, kur var atrast arī vēsturiskās mēbeles. Baroka laika baznīcēnu soli (18.gadsimta otrā puse), trīs biktssoli (18.gadsimta otrā puse un beigas) un baldahinveida feretrons ar Dievmātes skulptūru (18.gadsimta otrā puse) kalpo vēl mūsdienās. Vēlā baroka un rokoko laika mantojumam pieder arī sudraba un metāla liturģiskie priekšmeti (monstrance un relikvārijs), virkne alvas svečturu (18.gadsimta otrā puse), trīs baznīcas zvani, no kuriem viens (1768) tapis Johana Augusta Hetcela Rīgas lietuvē (1777.gadā lietais Pasienes klostera zvans glabājas Zilupes katoļu baznīcā). Baznīcas iekārta papildināta 19.gadsimtā, kad pasūtīta glezna “Sv. Jāzeps” un Lieldienu Kristus skulptūra (19.gadsimta pirmā puse) un izgatavoti āderētie baznīcēnu soli (19.gadsimta 80.- 90. gadi). 19.gadsimta meistaru darbs ir arī divi kokgriezuma krucifiksi, kas liecina par tautas mākslas tradīcijām.
19.- 20.gadsimta metāla apstrādes darbnīcu produkciju un historisma tradīcijas raksturo trīs altāru metāla krucifiksi, procesiju krusts un zvaigzne, kā arī Staņislava Djakovska darbnīcā Viļņā un brāļu Buhu darbnīcā Varšavā darinātie svečturi, kas veidoti gan neobaroka, gan neoklasicisma formās.
20.gadsimta 70.gados baznīca ieguvusi ģipša lējuma Kristus krusta ceļa staciju ciļņus stilizētās neogotikas formās (oriģinālās krusta ceļa gleznas šobrīd ir diecēzes bīskapa rīcībā). 21.gadsimtā dievnama iekštelpas papildina
marmora piemiņas plāksne (2011.g.) poļu literatūras mantojumā pazīstamajai 18. – 19.gadsimta reliģiskās dzejas autorei Konstancei Beņislavskai (1747. – 1806.).
Pasienes dominikāņu koka klosteris celts pēc dominikāņu ierašanās Pasienē 1694.gadā, reizē ar sv. Dominika Romas katoļu baznīcu. Pēc koka būvju nodegšanas 1761.gadā uzcelts mūra klosteris, kas pieminēts 1765.gada dokumentā.1798.gada raportā Mogiļovas arhibīskapam rakstīts, ka klosteris ir uzturēts labā stāvoklī , un tobrīd tajā dzīvo 10 dominikāņi.
Klosteris darbojies līdz 1832.gadam, tā ēka uzmērīta 1833.gadā. 1828.gada vizitācijā dots klostera apraksts, kur, salīdzinot ar uzmērijumu, var iegūt priekšstatu par šo apjomīgo būvi. Klosteris bijis apmesta mūra celtne, pakavveida plāna divstāvu būve ar trim taisnstūrainiem korpusiem ap pagalmu, kura viena pusē mūra žogs. Dienvidrietumu korpusu ar baznīcu savienojis koridors, un dienvidrietumu pusē klostera ēkai bijusi divstāvu piebūve ar garu koridoru, kuru galā izvietotas tualetes telpas. Iekštelpās gar pagalma pusi stiepies koridors, kam piekļāvušās dažādu funkciju dzīvojamās un saimniecības telpas. 1828.gadā klostera pirmajā stāvā bijis refektorijs, blakus tam – virtuve, no kuras durvis vedušas uz maizes ceptuvi, blakus virtuvei – pieliekamais. Baznīcai tuvākajā korpusa daļā iekārtota galdnieka darbnīca. Pirmā stāva telpām ir mūra velvju griesti, apsildīšanai izmantotas podiņu krāsnis, virtuvē bijusi ķieģeļu krāsns. Uz otro stāvu vedušas koka kāpnes. Otrajā stāvā bijis klostera priora dzīvoklis ar divām istabām, kurās apmesti griesti, dēļu grīda un divas podiņu krāsnis. Šajā stāvā bijušas arī viesu telpas ar dēļu griestiem (trim istabām velvju pārsegumi). Noviciāta daļā bijušas septiņas istabas (ieskaitot celles maģistram un profesoram). Zem ēkas – pagrabs. 1833.gada plānā redzams, ka iekšpagalma stūros ēkā bijušas divas kāpnes uz otro stāvu, galvenā ieeja klosterī bijusi ziemeļu korpusa garenfasādē (to iezīmē lievenis). 1837.gadā klostera ēkas cieta ugunsgrēkā, nodega jumti un lielākā daļa logu un durvju, kā arī iekštelpu iekārta. Pēc ugunsgrēka divi korpusi sabruka vai tika nojaukti, palika tikai dienvidrietumu korpuss, kam uzlikts jauns dakstiņu jumts. 1855.gadā norādīts, ka ēkas pirmajā stāvā ir sešas istabas, no kurām trīs aizņem administrators, bet pārējās ir saimniecības telpas.
Otrajā stāvā bijušas sešas telpas.1937.gadā sākta klostera korpusa otrā stāva pārbūve, izbūvēts priestera dzīvoklis, izveidotas jaunas kāpnes ar betona pakāpieniem un dzelzs margām, ēkai uzlikts skaidu jumts. Klosteris bija draudzes rīcībā līdz padomju laikam, kad to atsavināja, vienlaikus arī atņemot prāvesta dzīvokli. Tolaik ēkā iekārtoti dzīvokli, telpas izmantotas dažādām saimnieciskām vajadzībām, būve pamazām degradēta. Pēc 1990.gada draudze brūkošo klostera ēku atguvusi, taču tā nav tikusi izmantota.
Fragmentāri saglabājies klostera dienvidrietumu korpuss – taisnstūraina apmesta divstāvu ķieģeļu celtne uz akmens mūra pamatiem. Tā sākotnējais plānojums vēl 20.gadsimtā bija daļēji nolasāms – gar pagalma pusi stiepās gaitenis, kam piekļāvās telpu rinda. Centrālā ieeja ēkas garenfasādes ziemeļu pusē izcelta ar lieveni un balkonu virs tā, kas domājams, izbūvēts 20.gadsimta 30.gados. Klostera durvis un logi iebūvēti četrstūra ailās, korpuss pārsegts ar četrslīpju jumtu, kas šobrīd iebrucis. Iekštelpās abu stāvu gaiteņos bijusi dedzinātu māla flīžu grīda, dzīvojamās telpās – dēļu grīda. Nozīmīgākajās ēkas daļās bijusi koka grīda ar iluzoru parketa krāsojumu. Pirmā stāva telpas sedza mūra velves, bet otrajā stāvā 20.gadsimtā pārbūvētā daļā bijuši līmeniski griesti. Katrā telpā iemūrēta krāsns, ko varēja kurināt no gaiteņa. Istabu sienās saglabājušās nišas plauktiem. Klostera izpēte (AIG 2010/2011) atklājusi piecus iekštelpu apdares periodus. Sākotnēji sienas bijušas balsinātas ar tumšu cokolu. No 18.gadsimta beigām līdz 1830.gadam tapusi nozīmīgākā polihroma apdare,izmantojot līmes krāsas un iluzorās glezniecības paņēmienus. Vienā no telpām uz sienām gleznota iluzora arhitektoniska rāmju sistēma ar pildiņiem un ornamentālu dekoru, iluzoru nišu un divu pulksteņu ciparnīcām. No 19.gadsimta vidus līdz 20.gadsimta 30.gadiem trafareta tehnikā veikts sienu krāsojums bīdermeiera un historisma stilistikā, savukārt 20.gadsimta 30.gadu polihromais krāsojums atbilst art deco tradīcijām. Tagad klostera ēka ir drupās un liecības par to meklējamas dokumentos un izpētes materiālos.
Pasienes baznīcas un klostera ansamblis iekļaujas plašāka reģiona 18.gadsimta sakrālās arhitektūras mantojuma lokā un tiek augsti vērtēts arī Polijas – Lietuvas arhitektūras vēstures kontekstā. Baznīcas arhitektūra un iekštelpu apdare pieder izcilākajiem vēlā baroka un rokoko laikmeta t.s. Viļņas baroka arhitektūras skolas darbu paraugiem Latvijā, liecinot par profesionālu meistaru – kā arhitekta, tā stuka tēlnieku – darbu. Baznīca ar žogu un vārtiem ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Savukārt klosteris bijis viena no lielākajām 18.gadsimta klosteru būvēm Latvijā, tajā atklātā polihromija būtiski papildina informāciju par 18.gadsimta beigu interjeru, apdares tradīcijām un iluzorās glezniecības izmantojumu telpu dekorā.
No grāmatas “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos
Balvu un Ludzas rajonos”( Autori: Ruta Kaminska un Anita Bistere).
Pr. Jānis Bikšis (1870-1893-1918)
Pasienes draudzes prāvests 1898-1913, tautas moceklis. Apglabāts Pasienes baznīcas darzā.
Pēc priestera svetības saņemšanas kalpoja par vikāru Ludzā, vēlāk bija prāvests Rundānos, no kurienes tika pārcelts uz Pasieni, kur, draudzes ļoti cienīts, darbojās 15 gadus. 1913. gadā viņš pārbrauca uz Landskoronas draudzi.
Landskorona ir pierobežas draudze, kas bija lielā mērā pārkrievota. Te bija jāveic grūts un atbildīgs darbs, lai apgaismotu tautu ticības lietās un modinātu tautiskas idejas. Priesteris Bikšis ar savu gaišo prātu, miermīlību, pacietību un nenogurstošo darbu daudz paveica tautas atmodināšanas darbā. Daudzos latviešos modās nacionālā apziņa.
Pienāca 1917. gads. Neskatoties uz to, ka viņa apkalpotā baznīca atradās pie pašas Krievijas robežas, priesteris no kanceles atklāti uzstājās par latviešu tautas apvienošanu. Tāpat viņš asi vērsās pret komunistu veiktajām laupišanām un nodevību, kad prokrieviski noskaņotie ļaudis pagastā bija pieņēmuši lēmumu par turēšanos pie Krievijas. Tieši šajā nostājā komunisti saskatīja vislielāko noziegumu. 1918. gada marta sākumā tika pieņemts lēmums priesteri noslepkavot.
Labvēligi noskaņotie draudzes locekļi brīdināja garīdznieku, ka viņam aizmuguriski ir piespriests nāves sods, un mudināja atstāt draudzi un paslēpties, taču viņš atbildēja, ka to nedarīs. Drosmīgākie draudzes locekļi gribēja viņu aizvest ar varu, neskstoties uz to, ka J. Bikšis bija nolēmis palikt savā vietā. Taču šīs nodoms nebija izpildāms, jo ap Landskoronu bija nostādīti komunistu sargi, kuru uzdevums bija sekot tam, lai garīdznieks nepamestu ciemu.
Komunistiski noskaņotie cieminieki bija darījuši visu, lai šajā dienā atrunātu cilvēkus no baznīcas apmeklēšanas. Priesteris, kā parasti, aizgāja uz baznīcu. Ar apustuļa mīlestību viņš pieņēma ļaudis pie grēksūdzes, noturēja Svēto Misi, izdalīja Vissvētāko Sakramentu un apmierināja visas garīgas vajadzības, ar kādām pie viņa griezās cilvēki. Pa to laiku tika izlaupīts viņa dzīvoklis. Visu pabeidzis, priesteris vēl lūdzas Dievu, tad gatavojās doties no sakristejas uz istabu.
Taču pie baznīcas durvīm un darzā jau gaidīja bruņoti komunisti, daži devās iekšā baznīcā. Satiekot sakristejā priesteri, viņam uzkliedza:”Stoj!” Priesteris aizklāja seju ar rokām. Kāds izrāva revolveri un izšāva. Lode atrāva divus pirkstus un ievainoja pierē. Taču priesteris izgāja no sakristejas un nokrita ceļos pie altāra. Viens no slepkavām uzkāpa kancelē un mazajai ļaužu saujiņai, kas bija aizkavējusies lūdzoties baznīcā, piedraudēja, lai neviens neiedrošinās tuvoties priesterim, pretējā gadījumā tūlīt tiks nošauts.
Tas, ka priesteris, neskatoties uz ievainojumu, nepievērš vērību saviem uzbrucējiem, bet, asiņojot ievainojumiem, lūdz Dievu pie altāra, iesvēla komunistos niknumu. Norībēja vēl vairāki šavieni- un priesteris Jānis Bikšis saļima. Bendes izkratīja viņa kabatas, paņēma pulksteni. Iznesa savu upuri no baznīcas un nometa sētmalē, priecādamies par paveikto noziegumu.
Draudzes locekļi savu noasiņojušo un bez samaņas esošo prāvestu ienesa dzīvoklī. Viņš vēl bija pie dzīvības un kādā brīdī pēkšņi atvēra acis, lai palūgtu atsaukt kādu vecu garīdznieku, kas dzīvoja netālu. Ievainotais neļava sevi likt gultā, sakot, ka vēlas nomirt uz gridas tāpat kā sv. Francisks.
To, ka priesteris Bikšis vēl ir dzīvs, uzzināja viņa slepkavas un tūlīt devās uz dzīvokli, kur atrada savu upuri guļot asins peļķē. Šis skats nemīkstināja viņu sirdis. Viens no tiem dūra priesterim krūtis ar šautenes durkli, taču priesteris, pēdējiem izmisuma spēkiem satvēris durkli, turēja to tik stipri, ka slepkava nespēja nedz nodurt, nedz arī izraut durli no viņa rokām. Ta bija pēdējā cīņa. Durklis nomuka no šautenes un palika mocekļa rokās. Tad slepkava sita priesterim ar šautenes laidi pa galvu. Priesteris bija miris.
Sākotnēji Jānis Bikšis tika apglabāts Landskoronā, bet 1918. gada 23. augustā, kad krievu armija bija padzīta un saimniekoja vācieši, pēc Pasienes draudzes locekļu lūguma viņa mirstīgas atliekas tika apglabātas Pasienes baznīcas dārzā. Svinīgajā pārapbedīšanā piedalījas priesteri: Pauls Medžis no Osvejas, Pēteris Smelters no Raipoles, pensijā rezidējošais Francisks Girdvonis no Landskoronas.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas slepkavas tika sodīti par priestera J. Bikša nogalināšanu, lai gan viņi centās pierādīt, ka Landskoronas prāvests miris dabīgā nāvē. 1926. gada Pasienē ieradas policisti ar medicīnas darbiniekiem un, lai izmeklētu lietu, atraka priestera mirstīgās atliekas.Visiem par lielu izbrīnu priestera mocekļa miesa bija saglabājusies tik labi, kā arī svaigu asiņu paliekas brūcēs.
(Alberts Budže, "Latvijas Romas katoļu priesteri,II" 2010.)
Pēdējo 100 gadu laikā no Pasienes draudzes nāk četri katoļu priesteri - Antons Lopatenoks (1907-1987), Viktors Terenkevičs (1907-1951), Staņislavs Petuško (1913-1990), kā arī Vitālijs Filipenoks (dzimis 1988.gadā, kurš vēsturiski nāk vienlaikus no divām katoļu draudzēm - Zilupes un Pasienes, un par kuru šīs vietnes lapās jau ir nedaudz stāstīts).
***
Viktors Terenkevičs. Dzimis 1907.g. 29. novembrī Pasienes pagastā. Pēc Rīgas Semināra beigšanas 1930. gadā ordinēts par priesteri. Primīcijas dievkalpojums notika Pasienes baznīcā. Vēlāk ieguvis zinātnisko grādu dabaszinātnē Latvijas universitātē. No 1938. g. līdz 1944.g. – prāvests Bērzgalē un dabaszinību skolotājs Aglonas ģimnāzijā. Pēc tam dekāns Ludzā, Rīgas Garīgā semināra profesors. 1950. g. priesteri arestē par pretpadomju aģitāciju. Miris ieslodzījumā 1951. g. 13. aprīlī, apbedīts Matīsa kapos, blakus cietuma sienām. Pr. V.Trenkeviča kaps ir saglabājies līdz šim ar vārdu “Emīlija Leščinska” plāksnīti.
2022. gadā tika izdota grāmata “Garīdznieks Viktors Terenkevičs” (sastādītājs- pr.Vitālijs Filipenoks).
Antons Lopatenoks. Dzimis 1907.g. 10. jūnijā Pasienes pagastā. Mācījies Ludzas valsts baltkrievu ģimnāzijā un Rīgas Garīgajā seminārā. Ordinēts par priesteri 1931. gadā un līdz 1940. gadām kalpoja Varakļānos, Pieniņos, Balbinovā un Eglainē, ka arī apkalpoja Jaunbornu, Skrudalienu un Zemgali. 1940. gada nogalē apcietināts, vēlāk pieteicies Padomju armijā un tādēļ no cietuma atbrīvots, pārsūtīts uz Polijas armiju. Pēc Otrā pasaules kara kalpoja par kara kapelānu pulkveža pakāpē Polijā. 1987. gada sākumā atgriezās Latvijā un pēc pāris mēnešiem-6. martā- nomira. Apbedīts Krāslavas kapsētā.
Stanislavs Petuško. Dzimis 1913. gadā 2. aprīlī Pasienē. Garīgajā seminārā iestājies 1935. gadā un iesvētīts par priesteri 1947. gadā. Primīcijas dievkalpojums notika 1947. gada 18. jūlijā Pasienes baznīcā. No 1947. g. līdz 1950. g. strādājis dažādos Latvijas draudzēs, bet 1950.g. 27. decembrī tiek arestēts un līdz 1953. g. bija ieslodzījumā. Pēc tam, no 1954.g. līdz 1961.g., strādājis par prāvestu Indricas, Varnaviču, Jezupovas draudzēs, un no 1961.g. līdz pat nāvei 1990.g. 25. jūnijam - Stirnienes draudzē. Apbedīts Stirnienes baznīcas darzā.
(Izmantotā literatūra: A.Budže, "Latvijas Romas katoļu priesteri II" , J.Cakuls, "Latvijas Romas katoļu priesteri 1918-1995, uzziņas".)
Pasienes baznīca celta no sarkaniem ķieģeļiem un akmeņiem. Pētot ķieģeļus Pasienes baznīcā un tās klosterī nevar nepamanīt ka uz KATRA ķieģeļa virsu ir cilvēku roku pirkstu nospiedumi. Tas izskaidrojams ar to ka ķieģeļus taisīja ar rokām 18.gadsimta sākumā un no tiem cēla baznīcu un klostera ansambļi. No seniem laikiem ir nostāsti, ka mālu ķieģeļiem ņēma Pricimovas ciemā un turpat apdedzināja šos ķieģeļus, kuri ir lieli pēc izmēra, nekā mūsdienīgie. Vēlāk, šī vieta kur taisīja ķieģeļus, piederēja Petrovsku viensētai, un tur joprojām ir manāms milzīgs iedobums, kas pašlaik ir aizaudzis ar mežu. Šo vietu senatnē sauca arī par "Ceģeļņa" no poļu vārda cegła- ķieģeļis. Pēc nostāstiem, baznīcas celtniecībai domātus ķieģeļus, piegādāja pa dzīvo cilvēku ķēdīti, no rokām uz rokām līdz baznīcai. Cits nostāsts sāka, ka bija izdots likums, ka baznīcas un klostera celtniecības laikā katram Pasienes apkaimes iedzīvotājam ejot vai braucot uz Pasienī obligāti vajadzēja ņemt līdzi akmeņi un nodod baznīcas celtniecībai. Par likuma neizpildi bija pat sodi. Veicot dažādus izrakumus var atrast pie baznīcas un pat uz baznīcas bēniņiem māla dakstiņu fragmentus, gabalus, kas liecina par to, ka visticamāk sākotnējais baznīcas jumts bija klāts ar māla dakstiņiem; par to liecina arī baznīcas jumta konstrukcijas. Secinājums tāds, ka būvējot Pasienes baznīcu un klosteri tika izmantoti vietējie resursi, gan materiāls, gan darba spēks, un ka katrs tā laika iedzīvotājs ņēma dalību baznīcas celtniecībā,bet atstātas uz ķieģeļiem pirkstu nospiedumu ir sava veida zīme tam, ka ar trauslām cilvēka rokām ir iespējams paveikt lielas lietas!
Pr. Vitālijs Filipenoks
Senāk svinot svētkus vai atzīmējot kādu svarīgu notikumu māju vai baznīcu dekorēja ar zaļiem zariem, zaļumiem vai bērzu jauniem kokiem. Baznīcās jo īpaši, populāra bija vītņu pīšana, ar tām dekorēja gan altārus, gan svētbildes. Īpaši iespaidīgi izskatījās vītnes, kas karājas no baznīcas griestu augstumiem,piešķirot baznīcas telpai īpašu atmosfēru un smaržu. Parasti pīna no ozola zariem vai citu koku zariem. Šis darbs bija ietilpīgs un prasīja aktīvu draudzes locekļu iesaisti. Vieni piegādāja izejmateriālu, citi veidoja vītnes ievērojot attiecīgu biezumu un garumu, citi piestiprināja smagas vītnes pie altāriem un griestiem. Bija pat tā, kā katrai draudzes sādžai vajadzēja baznīcas svētkiem sagatavot noteiktu vītņu skaitu. Ja sādžu draudzē bija daudz, tad vītnes svētkiem pīna pēc kārtas: šogad vieni, nākamgad citi. Baznīcā vītnes turēja vēl ilgi pēc svētkiem, izžūstot tās lapas un zari patīkami smaržoja ilgi, arī izskats bija pievilcīgs. Parasti baznīcu ar vītnēm dekorēja lielajos draudzes svētkos,jo īpaši titula svētkos, vai nu viskrāšņāk, bīskapa vizitācijas laikā. Pasienes baznīcā bija līdzīgi. Aplūkojot pieejamas fotogrāfijas var par to pārliecināties. Viskrāšņāk,spriežot pēc foto, bija bīskapa P. Stroda vizitācijas laikā 1953.gadā vasarā. Bija izpuškoti ar vītnēm galvenie vārti un pat krusts virs vārtiem. Pati baznīcā biezas vītņu rindas bija nokārušas uz leju no griestu velvēm, sānu altāros, altāru kolonas bija apvītas ar smalkām vītnēm un centrāla Pasienes Dievmātes svētbilde. Tas viss pastiprināja svētku sajūtu, un atgadinaja par notikuma svarīgumu. Neapšaubāmi tas bija aktīvo draudzes locekļu un prāvesta čaklais darbs un pūles, kas saliedēja cilvēkus un nevienu neatstāja vienaldzīgu. Pēdējo reizi Pasienes baznīcā vītnes no bērzu zariem tika veidotas 2014.g. 14.jūnijā.
Vitālijs Filipenoks, prāvests
Baznīcas griesti apgleznoti ar pedagoģijas emblēmām, un katrai emblēmai ir savs vēstījums un nozīme.
Šim emblēmu ciklam bijuši svarīga loma dominikāņu mūku izglitošanā un viņu sagatavošanā misijas darbam daļēji pagāniskajā vidē.
Inspirācijai un kompozīciju aizguvei pagaidām vēl nenoskaidrots emblēmu cikla sastādīts un arī tā gleznotājs.
Anonīma gleznotāja metode liecina par 17.-18. gadsimtā tradicionālu uz kaļķa apmetuma veiktu profesionālu darbu. Pasienes baznīcas griestus rotā 20 emblēmas, kas veido konceptuāli vienotu didaktisku sižetu ansambli.
Vēlos pastāstīt vismaz par dažiem.
Via ad vitam. Šaurais tikumības ceļš ved kalnā,kur atrodas kapela. Saule pāri kapelai un dievnamam izlej Dieva žēlastības gaismu un palīdz ticīgajam sekot glābjošajai atdzimšanai Debesīs!
Monstratur in undis (Tā viņa labāk redzama). Izzinošs atspīdums- līdzīgi saules atspīdumam ūdenī Dieva darbi redzami gan debesīs, gan arī virs zemes.
Uz galda novietots līmeņrādis (svērtenis). Simboliskā attēla pamatdoma -Judico non judicor (Tiesāt, bet netikt tiesātam)- mudina uz taisna ceļa gājumu, gudri balansējot starp viltus mācībām.
Valdnieka kronis. Personificē valdnieka varu un slavu, kuras prestižajā ēnā dominikāņu mūki uzturējās, strādāja un saņēma atbalstu savam misijas darbam. Bet ir viedoklis, ka tas ir zemē nokrītušais kronis. "Tollat qui te non noverit (Kurš zina,tas tevi neņems)"- brīdinājums vai aicinājums apzināties varas smagumu un netiekties pēc tās.
Dominikāņu misiju galvenais mērķis- panākt savu ietekmi visos kontinentos un vienot tos ar Svētās Trīsvienības zīmi. Izglītotam emblēmu pazinējam šajā "bilžu sprediķī" vajadzētu pazīt Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pārstāvjus (tik, pēc 18. gadsimta priekštatiem bija kontinentu). Visi šie ļaudis darbojas Kunga druvā, novācot labību, graudus, salmus, bet patiesībā- krājot dvēseles.
Liesmojošais vulkāns. Cilvēka tikums ir jau pa gabalu manāms, kas ļauj salīdzināt tikuma dabu ar sociālu lietderību. No augstmaņu tālu izdaudzinātā krietnuma un tikumības nav nekādas jēgas, jā tā nekalpo par labu tiem,kuri ir par šo tālu redzamās tikumības iemiesojumu zemāka sabiedriskajā ranga. Tāpat arī no Etnas, kas spīd pa lielu gabalu un izšauj liesmas, paliek vien ārējais spožums. Vai arī cits skaidrojums. Tāpat kā Etnas liesmas nav apslēpjamas, tā arī krietna kristieša tikums ir tālu redzams.
Ar trim piramīdas formā savienotiem vainagiem rotāta kolonna. Ceļš uz goda un atzīšanas augstumiem ir garš un stāvs. Trīs vainagi simbolizē godu, atalgojumu un slavu.
Spoguļis simbolizē izplatītu netikumu- lepnību. Lepnības pārņemts cilvēks mēdz sevi apbrīnot spogulī un tīksmināties līdzīgi pāvam.
Zvaigzne debesīs (Betlēmes zvaigzne) ir Dieva gaismas simbols, kas list pāri zemei, visur modinot cerību, bet suns ar lāpu zobos ir Dominikāņu ordeņa klasiskais simbols (veltīts Baznīcas ticības aizsardzībai no ķecerības un pasaules apgaismošanai ar Dieva Patiesības sludināšanu).
Pr. Vitālijs Filipenoks, Pasienes Romas katoļu baznīcas prāvests (Pamatojoties uz O. Sparīša rakstu grāmatā “Poļu kultūras zīmes Latvijā”, 2007., Rīga).
Baznīcas zvans tiek uzskatīts par sava veida balsi, kas atgādina par laiku, lūgšanām, notikumiem un pat brīdina par briesmām. Pasienes baznīcas tornī pašlaik ir 4 zvani.
Visvecākais ar datējumu 1768.g. uz kura ir uzraksts par tā izgatavošanas vietu - Rīga un arī darbnīcas nosaukums. Šis zvans visticamāk kādreiz ir bijis Pasienes baznīcas torņa pulksteņa mehānismā, par ko liecina arī iedobums uz zvana ārējas puses, kas izveidojies pateicoties mehāniskiem amuriņa sitieniem pa zvana maliņu. 1818.g. aprakstā ir minēts Pasienes baznīcas pulkstenis kurā ir 2 zvani,viens no kuriem skan stundās, bet otrs signalizē par stundas ceturkšņiem.
Otrais vismazākais (svars 39 mārciņas, ražotājs Samgin), pašreiz skanošs zvans ir ar uzrakstiem baznīcslavu valodā un veltīts kādas ģimenes mūžībā aizgājušiem locekļiem (Ioanna, Marijas un Evgrafa piemiņai). Šis zvans savulaik, tika nozagts no torņa remonta laikā, bet veiksmīgi atgriezies atpakaļ.
Trešais ir ar nelielu plaisu un ir skaisti dekorēts ar ornamentiem ar datējumu 1788.g., ir liels un smags.
Ceturtais, vislielākais, kurš visvairāk ir cietis, visticamāk 1. Pasaules kara laikā, ar zudušiem metāla gabaliem un plaisām. Uz šī zvana ir skaists sv. Jura un Pestītāja attēli. Abi neskanošie zvani karājas uz oriģināliem koka un metāla mehānismiem, kuri liecina par 18. un 19. gadsimta zvanu stiprināšanas metodēm Baznīcas torņos.
Vēl viens Pasienes baznīcas zvans ar Sv. Vincenta nosaukumu un datējumu 1777.g. , ar papildu uzrakstu par zvana piederību Pasienes dominikāņu mūku konventam, pašlaik atrodas Zilupes baznīcas tornī un ir oficiāli iekļauts Valsts aizsardzības esošo objektu sarakstā. Šis zvans bija nokritis no Pasienes baznīcas torņa Pirmā Pasaules kara laikos un atradies uz zemes līdz Pasienieši uzdāvināja to Zilupes baznīcai 30.gados, kad Zilupē tika uzcelta jauna koka baznīca 1934.g. Pašlaik šis vēsturiskais zvans skan jau Zilupes tagadējās baznīcas tornī.
Pr. Vitālijs Filipenoks
+371 29593089, 